Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Iļja Kaminskis
Dejojot Odesā
Tupelo Press, 2004
Neticami, ka līdz šā gada 15. oktobrim par Iļju Kaminski nebiju pat dzirdējusi. Neticami tāpēc, ka viņa pirmās grāmatas atkārtotā izdevuma vākus rotā balvu saraksti un tādu pazīstamu dzejnieku slavinājumi kā Ādams Zagajevskis (“šī grāmata ir tik svaiga kā jauna lapiņa pavasarī”), Antonijs Hehts (“lieliska, enerģiska iztēle, izcils un skaists talants. Spožas karjeras sākums”), Roberts Pinskis (“viņa dzeja ir kaislīga, drosmīga, tieša, ar varenu uzdrīkstēšanos un vērienu”). Dzejas pasākumā Londonā viņš lasīja vairākdaļīgu darbu, kura tēli un valoda bija apbrīnojami dzīvīgi un spēcīgi – nekad nedzirdēti, bez mazākās klišejas. Kopš četru gadu vecuma 1977. gadā Odesā (“pilsētā ar baložu un kovārņu divvaldību”) dzimušais Kaminskis ir gandrīz pilnībā kurls (“kad zaudēju dzirdi, sāku redzēt balsis”), tāpēc viņa runātā angļu valoda ir grūti saprotama, toties rakstītā ir satriecoša: angliski neviens tā – tik iedarbīgi! – mūsdienās neraksta. “Tu mūs atradīsi, Kungs, viņa ir tā sieviete, kas dejo aizvērtām acīm// es – vīrietis, kas strīdas ar viņu/ starp skapīšiem, galdiem un krēsliem.// Kungs, dodi mums to, ko esi jau devis.”