Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ilze Konstante
Jānis Osis. 1926-1991
Neputns, 2009
Es šajā gleznotāja Jāņa Oša dzīves un mākslas stāstā meklēju atkal jaunu iespēju piekļūt laikam, pret kuru negribot esmu nocietinājusi savu sirdi – mācu sevi mīlēt laiku, kurā esmu bijusi, un cilvēkus, kurus esmu satikusi, bet neesmu sapratusi. Laiku starp Oša sparīgo1951. gada diplomdarba gleznu „Latviešu zvejnieki”, par kuru viņam solīja, bet Oto Skulmes atsauksmju dēļ tomēr nepiešķīra Staļina prēmiju, līdz gaišajām, vieglajām jūras ainām, kādas es gāju pie viņa pirkt uz darbnīcu Āgenskalna priedēs 80. gadu sākumā. Gāju pa astoņdesmito gadu ielu garām četrdesmitajiem – Oša bērnības mājai Melnsila un Kristapa ielas stūrī, garām sešdesmitajiem, restorānam „Baltija”, kafejnīcai „Priedes”, ko septiņdesmitie jau bija izķēmojuši, un, Dieva vārds, man ir sajūta, ka neko, pilnīgi neko no tā visa nesapratu. Apmēram tā kā Osis 1953. gadā, apskatījis Ermitāžu, rakstīja savai tā laika mīļotajai Mirdzai Ramanei: „Impresionisti jau arī ir pārstāvēti – ir viens tāds sūds no Manē un divi tādi paši no Renuāra – ,ja jau nerāda, tad nerāda nemaz, nekā parāda no kāda cilvēka pakaļu un saka – lūdzu, iepazīstaties, tas ir Krastiņa kungs, par piemēru”. Nu, lūk, kaut kādā nozīmē šī grāmata ir seja tam laikam, no kura esmu redzējusi pakaļu.