Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Imants Ziedonis
Raksti, 1.– 12. sējums
Rīga: Nordik, 1995–2002
Kolektīvas sēras un dziļi izjusti publiski teksti man izraisa neērtības sajūtu. Šajā ziņā droši vien neesmu izņēmums. Taču oriģināla pavisam noteikti neesmu arī ar to, ka Imanta Ziedoņa nāve man lika sameklēt plauktā šo to viņa rakstītu un to pārlasīt. Tas nav tāpēc, ka es uzskatītu viņu par “visu laiku dižāko”, “Raiņa līdzinieku”, “ģēniju”, “dziļas filozofiskas domas” nesēju (daļa no šajā laikā bārstītajiem epitetiem). Atzīstos, ka pēdējos gados (negribu rēķināt, cik) vairs nepirku viņa grāmatas un diez ko neinteresējos par aktivitātēm, kas ap viņu turpināja virmot. Bet, lūk, tieši tāpēc sajūtas, kādas piemeklēja marta sākuma dienās, mani pārsteidza visai nesagatavotu. Visas nav nozīmes mēģināt formulēt, taču viena bija dominējoša: es pēkšņi spilgti atcerējos sevi kā Ziedoņa lasītāju agrā jaunībā – vidusskolā, vēl mazliet pēc tam. Senā TV intervijā ar Liānu Langu viņš negaidīti salīdzināja Rīgas Laiku ar vēdlodziņu (jā, jā, pieminēdams arī snobus, bet bez ļaunuma). Tā man liekas precīza metafora izjūtai par viņu pašu septiņdesmitajos gados – vēdlodziņš. Viņš un Čaks, un vēl pavisam pavisam nedaudzi latvieši bija tie, caur kuriem ievējoja pirmās sakarīgās domas par dzeju un par to, kas stāv aiz tās. Un par to, ka var arī citādi. Ka visu var citādi.