Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Inga Sefrona
Ikri: dižās delikateses gaišā pagātne un tumšā nākotne
Maskava: KoLibri, 2006
Grāmata no sērijas “Lietas sevī” iepazīstina ar melno ikru iegūšanas, ēšanas un izzušanas vēsturi. Autore, bijusī Philadelphia Inquirer korespondente Maskavā, Inga Sefrona raksta spilgti un veikli (“Mets un Dafna bija neiespējami gari un neiespējami skaisti zviedri, kas pameta savu dzimteni sešdesmitajos gados, jo viņiem tur bija garlaicīgi”) un savā interesē izrāda apskaužamu entuziasmu, apmeklējot gan storu maluzvejniekus Krievijā, gan zivju rūpnīcas, gan kādreiz slavenas storu ieguves vietas Amerikā, gan slavenos melno ikru tirgotājus Rietumos. Grāmatā var atrast apstiprinājumu pieņēmumam, ka kādreiz melnie ikri bija zemnieku vai indiāņu barība, ko reizēm izbaroja mājdzīvniekiem, kā arī labi saprotamas atziņas, teiksim: “Tie ir melnie ikri, viņa tam paskaidroja, bet šis ir šņabis, tautas dzēriens, un es domāju, tu sapratīsi, cik brīnišķīgi šīs divas lietas sader kopā.” Taču stāsts par to, kā stores tika iznīcinātas vispirms Eiropā un Amerikā 19. gadsimtā, bet pēc tam arī Krievijā, ir patiešām skumjš un pārliecinošs, bez tam tas piešķir priekšstatam par melnajiem ikriem to retuma garšu, kad, Sefrones vārdiem, “...kā aromātisks salūts mutē plīst ikru lodītes. Ja mēs pazaudēsim iespēju izbaudīt šo sajūtu, ja vairs nebūs zivju, kas mums dod šo iespēju, mēs pazaudēsim daļiņu sevis.”