Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sočiņeņija Josifa Brodskova, Puškinskij fond
Josifa Brodska raksti. 6. sējums, Puškina fonds
Tik tālu gan, ka šomēnes neiznāca lasīt nevienu citu grāmatu, tikai Brodski, un pa vidam – 6. sējumu, kurā krieviski tulkotas viņa angliski rakstītās esejas no krājuma On Grief and Reason, Par bēdām un saprātu, kas nosaukts pēc raksta par Robertu Frostu. Grāmatā ievietota 21 eseja, galvenokārt par dzeju un dzejniekiem, bet tur ir arī, teiksim, Nobela prēmijas lekcija, uzstāšanās par garlaicību, vēsturi u. c. Šī ne tuvu nav pirmā reize, kad lasu Brodska prozu, un es zinu arī, kāpēc: viņš mani nomierina, es neesmu viens, mūsdienas nav nekāds sasniegums, tāpat kā nav nekāds nopelns būt dzīvam, bet nedomājošam. Tāpēc viņa sarunbiedri arvien biežāk ir senie dzejnieki, kas par mums neko nezināja un negribēja zināt. Viņa rakstītais ir paraugs, kā nopietni, vīrišķīgi un bez siekalošanās attiekties pret dzīvi un poēziju. Varbūt par nopietnu, taču pēdējo nopietnību viņš mēģināja iznīdēt ar stingru, bezkaislīgu un atsvešinātu rakstības/domas un gribētu teikt – arī dzīves formu, kuras tā trūkst man pašam un maniem laikabiedriem – ne velti par eseju krājuma moto ņemtas rindas no V. H. Odena: “Svētīti metriskie likumi, kas liedz mums automātiski atsaukties, bet spiež sākt domāt un atbrīvo no “es” važām.”