Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Karls Teodors Dreiers
Dusmu diena, 1943
Vredens Dag, Carl Theodor Dreyer
Dreiera filmas nosaukums aizgūts no 13. gadsimta baznīcas dziesmas, bet darbība risinās Dānijā 17. gadsimtā, taču filma nav vēsturisks stāsts par raganu medībām, bet gan par reliģisku askētismu, kas padara dzīvi par sevis noniecināšanas procesu. Jaunā un kaislīgā Anna dzīvo ar gados vecāko vīru mācītāju, kura askētisms viņā izraisa naidu, īpaši, kad ierodas mācītāja jaunais dēls. Loģiski, ka viņa iemīl jauno cilvēku, un tikpat loģiski mēs sagaidām visai dramatisku stāsta noslēgumu, jo mirkļa pakļaušanās kaislībai jaunajā cilvēkā rada paralizējošu vainas apziņu. Tumšajās drānās tērptie filmas personāži šķiet bezķermeniski, un viņu dzīves bezkaislību izceļ Dreiera filmas stils: režisors minimāli izmanto kinematogrāfa izteiksmes līdzekļus, bet filma apbur ar kadra kompozīciju un fotogrāfiskumu. Iekšskati kontrastē ar atsevišķajām ainām, kad abi mīlnieki satiekas pie upes vai pļavā. Savdabīga detaļa: šī ir viena no nedaudzajām filmām, kurā nav attēlota neviena maltīte vai ēdiens (tikai vienā ainā mācītājs dzer gaišo alu), to aizstāj svētie raksti, jo iekāre tiek uzskatīta par pakļaušanos sātana kārdinājumam. Fanātiska ticība, bezierunu pakļaušanās kādai augstākai varai padara cilvēku ļaunu, un, ja kaisle tiek uzskatīta par grēku, tad dzīves šķietami nav bijis, jo diez vai kāds mūs tai otrā pusē gaida atplestām un mīlošām rokām.