Kisindžera stenogrammas. Pilnīgi slepenās sarunas ar Pekinu un Maskavu. Viljama Berra redakcijā.

Kisindžera stenogrammas. Pilnīgi slepenās sarunas ar Pekinu un Maskavu. Viljama Berra redakcijā.
The New Press, Ņujorka, 1998

Brežņevs: “...Vai jūs ticat iespējai, vai pieļaujat iespēju, ka starp mūsu nācijām varētu norisināties kodolkarš? Un kā ar iespēju, ka tas norisinās jelkur citur pasaulē, piemēram, Eiropā vai kur citur? Dzirdot šo jautājumu, jums it kā būtu tiesības pajautāt, ko par to domāju es. Bet tad ar to pašu – šovakar beigsim, saldus sapņus.”
Kisindžers: “Un jūs nemaz nenoklausīsieties manu atbildi?”
Brežņevs: “Nē, šodien ne.”
Kisindžers: “Bet tagad jūs aiz sasprindzinājuma nevarēsiet gulēt.”
Brežņevs: “Nē, es gulēšu pavisam mierīgi.”
(Valsts sekretāra Kisindžera vizīte Maskavā 1974. gada oktobrī, lai apspriestu bruņojuma ierobežojuma līgumu)

Lūk, šādi dialogi – ne īsti Sapnis vasaras naktī, ne gluži Bekets – turpat vai 500 lappušu garumā. Lasot jūtu gandrīz aizvainojumu: izrādās, ka tas pats nolēmētais vraks, ko septiņdesmitajos gados laiku pa laikam redzējām televīzijā, tā pussabirzusī marionete, no kuras vārajām lūpu kustībām tik tikko varēja noģist vārdus “poļitbjuro”, “partorgaņizacija”, “amerikanskij imperiaļizm”, aizkulišu sarunās ir bijis tīri attapīgs un jestrs puisis ar savdabīgu, tiesa, brīžiem mazliet stindzinošu humora izjūtu. Nez kāpēc tas visu – nu, septiņdesmitos gadus Padomju Savienībā – padara vēl sliktāku, vēl absurdāku.