Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Knuts Skujenieks.
Tagad es esmu Aleksandrs
Neputns, Rīga, 2006
Šo glīto un ekonomisko izdevumu ir patīkami nēsāt līdzi, reizēm pavērt un izlaist ārā kādu sprēgājošu bezkaunību. Tas ir, ielaist sevī iekšā. Tā ir viena no gudrākajām un ironiskākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījis, grāmata, kas sarakstīta ar milzīgu cieņu pret lasītāju un pret izteikto vārdu. Ikviens dzejolis beidzas tajā brīdī, kad ir pateikts galvenais – divās, trijās vai četrpadsmit rindiņās, neatkarīgi no formāliem nosacījumiem, kas vairāk būtu nepieciešami neapvaldāmiem dzejas jauniešiem. Tā ir arī viena no skumjākajām grāmatām par mīlestību, ko jebkad esmu redzējis. Par mīlestību, kas beidzas vienmēr par ātru, par dzīvi, kas beidzas vienmēr mazliet par vēlu, par vecumu, kurš nav brālis, un tāpēc viņam var uzspļaut. Vēl tur ir mazliet par nāvi, un mazliet par dzimteni un dzīves jēgu – viss svarīgākais, ko tāds cilvēks kā es varētu gribēt nēsāt žaketes iekškabatā. “tā laikam ir ar katru mīlēšanos/ tu aizej pats vai tevi sūta ganos/ tad ko vairs spriest vai netīši vai tīši/ tad paliek ķinīši un žurnālīši”