Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Man — varētu teikt — visu laiku labāko iespaidu atstājusī grāmata, pie kuras es varu atgriezties atkal un atkal, ir Sieviete smiltīs. Tagad esmu paņēmis tulkojumu krievu valodā — varbūt es vēl kaut ko jaunu atradīšu, jo pat latviešu valodā lasot, katru reizi es atrodu ko svaigu — man šausmīgi patīk. Man liekas, ka grāmata kopumā parāda dzīves jēgas meklējumus: cilvēks dzīvo sabiedrībā un tā kā nejauši nokļūst viduslaikos un tur iegūst brīvību, kā arī saprot, ka viņš nemaz negrib atgriezties 20. gadsimtā, jo šajā viduslaiku posmā viņš ir dzīvojis lielākā harmonijā ar sevi. Piespiedu virzīšanās, kas notiek sabiedrībā, bīda šo cilvēku no sevis projām — ir jāmācās skolā, augstskolā, ir jāieņem kāds amats, jātaisa karjera... Šī grāmata parāda, ka ne vienmēr tas atbilst cilvēka būtībai. Starp citu, līdzīgas sajūtas man izraisīja Alķīmiķis, ar to atšķirību, ka Sievietē
tika parādīta pāreja no viena sociālā
slāņa uz citu, no viena laikmeta uz citu, bet Alķīmiķī galvenā doma ir tāda,
ka nav tālu jāmeklē tas, kas esi tu pats, tikai jāapskatās visapkārt, un tad tu vari atrast sevi.