Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ar mediju palīdzību jūs par sevi esat radījis iespaidu kā “cilvēks ar vērienu”. Vai tas attiecas arī uz ēšanu?
Droši vien. Kaut gan pēdējā laikā esmu diezgan askētisks šajā jomā. Jo vēl pirms dažiem gadiem man svars bija 106 kilogrami. Salīdziniet ar pašreizējiem 90 pie auguma 1 metrs un 73 centimetri! Kad sociālisms bruka un parādījās izvēle, tad visu gribējās nogaršot — visu iespējamo veidu gaļas, krabjus un ko tik vēl ne… Es atceros vienu epizodi Cīrihē, kādā ļoti labā zivju restorānā — tas vēl, starp citu, joprojām tur ir — pasūtījām apmēram tādu zivi (rāda, attālums starp plaukstām ir ap 70 cm). Zivi uzliek uz galda un priekšā noliek šķīvīšus, mēs nofotografējamies.
Pirms vai pēc ēšanas?
Pirms. Viņu oficianti ir ar humoru, bet mēs visi tādi vienkārši, varētu teikt, prasti. Tad nu es ēdu zivi ar rokām, man ļoti patīk, starp citu, ēst ar rokām, tagad arī bieži to daru — labāka garša ēdienam, paēdu, kauliņus sakrauju kaudzē,bet oficiants prasa: kāpēc tagad nefotografējaties, es tagad arī varētu nofotografēt! Un es domāju — mums droši vien nevajadzēja tā uzvesties,
kaut gan es vienmēr uzvedos brīvi, kad ēdu, neatkarīgi, ar ko kopā to daru. Bet šāds dzīves veids mani lēnām noveda līdz tam, ka es svēru tos 106 kilogramus. Aizgāju pie ārsta, viņš saka: cukurs tev ir par daudz asinīs un tad vēl tas un tas —ir jāpadomā, un es tā padomāju, visas tās izēšanās, nu, kā tajā “vēl vien’ maz’ cūciņ’”, un sāku ēst vienkāršāk.
Kāda ir visbriesmīgākā izēšanās epizode?
Nu, nav briesmīgi, man taču tas viss šausmīgi patīk! Patīk man paēst, viss man garšo, patīk restorāni — vienkārši šobrīd es esmu sevi ierobežojis, bija pat brīdis, kad no tiem 106 kilogramiem pusgada laikā nometu līdz 76 kg!
Kādas ir bijušas jūsu dārgākās pusdienas, Inese Misāne teica, ka tas atkarīgs no vīna?
Tieši tā, tas ēdiens jau nekad nebūs tik dārgs, lai varētu iztērēt lielu naudas summu, nu, diviem cilvēkiem tie būs 5–6 tūkstoši dolāru, bet biznesa pusdienās Maskavā esmu maksājis arī ap 20 tūkstošiem — kādiem astoņiem cilvēkiem. Pēdējā laikā, kā jau teicu, ļoti sekoju tam, ko ēdu — tikai salātiņi, tikai tomāts, gurķis, tikai maize. Vakariņās, piemēram — trīs tomāti, pusšķēle rupjas maizes un vairāk nekas. Pats aizeju uz veikalu un nopērku.
Kas jūs visvairāk kaitina pie galda?
Visvairāk, protams, kaitina, ja pie galda sāk tēlot lielus vīnu speciālistus — daži cilvēki to dara ļo-o-ti izteikti —, kad viņi apspriež, kā ir nepareizi attaisīts pudeles korķis, vai komentē vīnu smaržas… Tas mani tik tiešām kaitina, un tad nu ir tā reize, kad es pie galda sāku justies neērti.
Un ja kāds patiešām ir vīnu speciālists?
(Smejas.) Nu, nav! Nu, nav gan — īsti vīna speciālisti ir tikai daži.
Ja jums būtu jābrauc uz kādu valsti tikai paēst — uz kurieni jūs brauktu?
Droši vien, uz Āziju, tur, kur ir ķīniešu virtuve.
Es reiz lasīju, ka ir tāds ēdiens Drakona un tīģera cīņa, ko gatavo no čūskas un kaķa gaļas, un nošausminājos. Jūs varētu kaut ko tādu ieēst?
Domāju, ka jā — es esmu ēdis laikam gan visu, tiesa, kaķa gaļu nē. Starp citu, arī bruņurupuci nav sanācis ēst — vienmēr kaut kas notiek, vienreiz pat man radās ideja — aiziet uz zooveikalu, nopirkt bruņurupuci un pagatavot. Bet principā laikam visu esmu ēdis — sākot ar krokodiliem un beidzot ar ķenguriem. Tikko atgriezos no medībām Tanzānijā — šāvām visādus zvērus un ēdām... Zebras, antilopes, krokodilus. Nākamreiz brauksim ziloni šaut.
Esmu dzirdējusi, ka tanzāniešiem nepatīkot ēst dzīvnieku pautus.
Nē! Viņi pat beigās apvainojās, ka mēs aizbraucām un viņiem neatstājām. Arī sievietes ēd pautus. Kaudamās! Tie tiešām ir ļoti garšīgi.
Kur jums Rīgā patīk ēst?
Skonto zivju restorānā — tur ir viss, kas vajadzīgs — austeres, vēži, zivis baseinā, kolosāli samiņi. Pagājušajā nedēļā ēdu kolosālu zuti no Peipusa ezera — ne tāpēc, ka no Āfrikas biju atbraucis, bet — garšīgs, brīnišķīgs. Man arī garšo tepat Švarcā (saruna notiek viesnīcas Hotel de Rome 3. stāva bārā) un Skonto ķīniešu restorānā.
Ko mamma dod ēst, kad aizbraucat ciemos?
Pončikus, eļļā vārītus biezpiena pončikus — briesmīgi man garšo, piemēram, ar ievārījumu, vienā reizē vairākus varu apēst. Vispār man nepatīk sajaukti ēdieni — es visu ēdu atsevišķi —, tāpēc man nepatīk itāļu ēdieni, ļoti negaršo lazanja un kas tur vēl. Saldumi gan garšo, bet… Konfektes Vāverīte, kādreiz bija tādas igauņu konfektes — marmelāde šokolādē.
Un ja kāda svinīga balss no debesīm jums teiktu: “Kokaļa kungs, ir pienākusi pēdējā ēdienreize,” tad...
Nu, ja svinīga balss un vēl no debesīm, tad neko nevarētu ieēst (smejas). Bet savādāk, tā kā tad jau būtu vienalga — es ēstu visu, kas man garšo, no visiem ēdieniem. Vislabāk man garšo cūku pupas. Katlā. Un tā kā man vienatnē nepatīk ēst, tad to noteikti darītu lielā kompānijā, saucamajā “zastoļje”, ar līksmošanu un čigāniem.
Un kādu dziesmu klausītos?
Virši zili, virši sārti... pēdējie goda vārti! Labi vārdi.