Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kora Landaua-Drobanceva
Akadēmiķis Landaus: kā mēs dzīvojām.
Zaharovs, 2003
Ja viss notiktu pareizi, mēs lasītu vienīgi tās grāmatas, kuras mums ir noderīgas. Taču mēs ne vienmēr zinām, kas mums der. Memuārus vai atmiņas reti raksta kā daiļliteratūru, taču šāda proza ir interesanta citu, ne estētisku iemeslu dēļ. Nobela prēmijas laureāta fizikā Ļeva Landaua atraitnes Koras memuāri ir mazizglītotas, enerģiskas un skaistas sievietes piezīmes par savu ģeniālo vīru. Tiesa, viņas atstāstā Landaua ģenialitāte izpaužas galvenokārt kā dīvainības, no kurām dīvainākā ir seksuālās brīvības teorija attiecībās ar tā saucamajām “apgūstamajām” meitenēm, kas, noslēdzot laulību, bija nostiprināta savstarpējās “neuzbrukšanas paktā”. Greizsirdību Kora Landaua pārvar ar mīlošu pašaizliedzību, īpaši, kopjot vīru pēc smagām traumām autoavārijā, lai gan vēl pēc Landaua nāves viņai izsprūk: “Dauņku nedrīkstēja atstāt šitām finķifļuškām. Viņš bija pastāvīgi jāuzrauga, viņš aizmirsa paēst, varēja saaukstēties. Pie tam šitās prostitūtas, viņas pat gatavot īsti nemāk.”
Landaua neparastums ļāva viņa sievai uzrakstīt šos memuārus, bet, iespējams, arī iedzina viņu nāvē – ārsti un fiziķi centās saskatīt problēmas Landaua smadzenēs, taču viņam sametās zarnas.