Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kristofers Hičenss
Mirstīgums
Ņujorka: Twelve, 2012
“Ne reizi vien esmu pamodies ar nāves sajūtu. Tomēr nekas mani nebija sagatavojis tam agrajam jūnija rītam, kad pamodos, juzdamies tā, it kā būtu pieķēdēts pats savam līķim.” Tā izcilais esejists, asprātīgais polemists, nesamierināmais antitotalitārists un nelokāmais “antiteists” (ateists gribētu, lai Dievs būtu, kurpretim antiteistam pati doma par to ir sveša – tā saka Hičenss, nevis es) Hičenss sāk savu 104 lappuses biezo grāmatiņu par ceļojumu pretī nāvei no vai varbūt vienkārši par domām, tai tuvojoties. Viņa tonis var būt sarkastisks, apcerīgs, skumjš un varbūt pat izmisīgs, taču cauri visam vīd nepārprotama stoiska angļu džentlmeņa skola. Tā acīmredzot māca godīgi atzīt, ka esi vājš (“nevis man ir ķermenis, bet es esmu ķermenis”), bet nepuņķoties par to. Vienlaikus viņš piekrīt Filipam Lārkinam, ka “drosme no kapa neattur” un nāvei vienalga, vai “tu kauc pret to vai stāvi kluss”, ka bailes ir dabiska miršanas sastāvdaļa. Ko īsti lai saka par grāmatu, kuras pēdējā nodaļa ir izirusi nepabeigtos fragmentos? Ka ir interesanti? No tā it kā kauns, bet ir. Taču ne jau tāpēc, ka tas ir par nāvi, bet gan tāpēc, ka par Hičensu, kurš paspēj pajokot, ka varbūt tomēr kristīties, jo žēl par katru mirušu antiteistu.