Ilmārs Šlāpins

Krutais

Šķiet, šī ārēji vienkāršā aizgūteņa rūpīgāka analīze nebūtu vajadzīga, taču tā plašais un nekonsekventais lietojums liek ieviest zināmu skaidrību. Tiešā veidā pārņemts no krievu valodas vārda krutoi 20. gadsimta 90. gados, šis termins liptin pielipa jauno krievu rakstura īpašību, sadzīves priekšmetu, rīcības un pasaules uztveres aprakstiem, iegūstot nozīmi “izcils”, “dārgs”, “apskaužams”, “augstākās kategorijas dzīvesveidam atbilstošs”, taču tā sākotnējā nozīme krievu valodā satur daudz dramatiskākas detaļas — kraujš krasts, straujš pagrieziens, bargs raksturs, cieti vārīta ola. Trīs no četriem ir saistīti ar risku un neprognozējamību, kas nepārprotami ietekmējis arī puskriminālā biznesa veidošanos pēcpadomju Krievijā. Vēl agrākos laikos populārā grupas Mašina Vremeņi dziesma par aizmugurē palikušo straujo pagriezienu tam visam pievieno klāt arī jauneklīgu romantismu. Taču latviešu vidē nekritiska šī vārda pārņemšana līdzīgi citiem “modīgiem” žargonismiem sekmēja tā lietošanu abstraktajā un konkrētai subkultūrai pielāgojamā nozīmē “stilīgs”. Kruts ir tas, kas patīk konkrētai personai ar nosa­cī­jumu, ka tas šī iemesla dēļ noteikti patiks arī viņa domubiedriem. Ne vien­mēr tas ir kaut kas spēcīgs un stingrs, it īpaši, ja tiek runāts par sieviešu veļu vai popmūziku. No otras puses, vārda semantika seko tā lietotājam pa zemap­ziņas pēdām un nereti sāk diktēt savus noteikumus — ja reiz tas, ko dēvē­jam par krutu, ir kaut kas mūsu atzinības cienīgs, tad pamazām kļūst vērojamas gaumes kritēriju izmaiņas. Vārdu izvēle sāk ietekmēt domāšanu un noteiktā sabiedrībā par labu tiek atzīts tas, kas ir ciets, nežēlīgs, cinisks un skarbs.