Kurts Vonneguts "Cilvēks bez valsts"
RL lasa

Kurts Vonnegūts

Kurts Vonneguts "Cilvēks bez valsts"

Kurts Vonneguts
Cilvēks bez valsts
Jekaterinburga: Ultra.Kultura, 2007

Es daru uzreiz divas nepareizas lietas: a) lielos, ar kādām slavenībām esmu ticies; b) atsaucos uz gadījumu, kas atrodas ārpus teksta. Nu, un lai, jo ir par vēlu. Par spīti tam, ka Kurta Vonneguta “Čempionu brokastis ” bija pirmā grāmata krievu valodā, ko izlasīju, es Vonnegutu vairs nelasītu, ja 2003. gadā nebūtu saticis Ņujorkā. Un izrādījās, ka viņa publicistisko rakstiņu lasīšana vairs neko nevar pievienot pie bezcerīgi novecojušā Bokonona tēla, kurš palicis vienīgais, kas smejas par saviem jokiem. Vienreiz izdomātās asprātības neglābjami atkārtojās vairākkārt: “Par sievietēm. Freids teica, ka nezina, ko vēlas sievietes. Dīvaini, bet es to zinu pavisam skaidri. Viņas vēlas, lai viņām vienmēr būtu kāds, ar ko parunāt.” Starp naivi kreisajiem uzsaukumiem pa brīdim gadās arī pa kādai skaidrai domai, un lasīšanas rezultāts ir aizkustinājums, kas gan drīzāk ir saistīts ar tālo laiku, kad Vonnegutu vēl varēja lasīt citādāk, un zaudēta laimes sajūta, par kuru viņa tēvocis Alekss Vonneguts vasaras karstumā, ābeļu paēnā ģimenes lokā sūkdams limonādi, varēja iejautāties: “Nu, vai tad tas nav brīnišķīgi?”