Larijs Makmērtrijs "Valters Benjamins Dairy Queen restorānā"

Larijs Makmērtrijs "Valters Benjamins Dairy Queen restorānā"

Larijs Makmērtrijs
Valters Benjamins
Dairy Queen restorānā
Simon & Schuster,
1999

Grāmatu nopirku jau sen, bet ne Benja­mina dēļ. Benjamins, tiesa, tajā ir caurviju motīvs – pieņemsim, Makmērtrijs tiešām lasījis šo caurcaurēm eiropeisko intelek­tuāli visamerikāniskākajā ēstuvē vienā no (vismaz kinoskatītāju apziņā) visamerikā­niskākajiem un “neintelektuālākajiem” štatiem – Teksasā. Pieņemsim, viņu tiešām interesē Benjamina esejā “Stāstnieks” izvirzītā tēze par mutvārdu stāstu un stāstītāju izzušanu 20. gadsimtā. Taču ne­kā­­dās dziļās refleksijās Makmērtrijs neie­grimst, bet stāsta pats savus lielā mērā autobiogrāfiskos stāstus par kovboja gai­­tām pusaudža vecumā tēva fermā, kur audzēti aplamie liellopi (govis, kas prērijas videi, izrādās, ir gluži nepiemērotas), un
aizbēgšanu no tās grāmatās. Lūk, grāmatu dēļ es arī šo grāmatu nopirku, jo visvairāk viņš mani interesē kā retu grāmatu ko­­lekcionārs un tirgotājs, kurš par tām zinot “visu”. Bez tam, līdz pat 2012. gadam viņam piederēja vesela grāmatu impērija dzimtajā Ārčeras pilsētiņā Teksasas vidienē – četras lielas ēkas, pilnas ar vairākiem sim­tiem tūkstošu grāmatu. Lūk, tur es gribēju nokļūt un parunāt ar pašu Makmērtriju. Par dzīvi grāmatās. Taču tagad lielākā daļa no tām diemžēl pārdotas ūtrupē, pats Makmērtrijs ir pārcietis smagu sirds ope­rāciju, un no manis Teksasa ir tik stipri attālinājusies, ka nez vai izdosies vairs tur nokļūt. Atliek tikai grāmatās.