Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Larijs Makmērtrijs
Valters Benjamins Dairy Queen restorānā
Simon & Schuster, 1999
Grāmatu nopirku jau sen, bet ne Benjamina dēļ. Benjamins, tiesa, tajā ir caurviju motīvs – pieņemsim, Makmērtrijs tiešām lasījis šo caurcaurēm eiropeisko intelektuāli visamerikāniskākajā ēstuvē vienā no (vismaz kinoskatītāju apziņā) visamerikāniskākajiem un “neintelektuālākajiem” štatiem – Teksasā. Pieņemsim, viņu tiešām interesē Benjamina esejā “Stāstnieks” izvirzītā tēze par mutvārdu stāstu un stāstītāju izzušanu 20. gadsimtā. Taču nekādās dziļās refleksijās Makmērtrijs neiegrimst, bet stāsta pats savus lielā mērā autobiogrāfiskos stāstus par kovboja gaitām pusaudža vecumā tēva fermā, kur audzēti aplamie liellopi (govis, kas prērijas videi, izrādās, ir gluži nepiemērotas), un
aizbēgšanu no tās grāmatās. Lūk, grāmatu dēļ es arī šo grāmatu nopirku, jo visvairāk viņš mani interesē kā retu grāmatu kolekcionārs un tirgotājs, kurš par tām zinot “visu”. Bez tam, līdz pat 2012. gadam viņam piederēja vesela grāmatu impērija dzimtajā Ārčeras pilsētiņā Teksasas vidienē – četras lielas ēkas, pilnas ar vairākiem simtiem tūkstošu grāmatu. Lūk, tur es gribēju nokļūt un parunāt ar pašu Makmērtriju. Par dzīvi grāmatās. Taču tagad lielākā daļa no tām diemžēl pārdotas ūtrupē, pats Makmērtrijs ir pārcietis smagu sirds operāciju, un no manis Teksasa ir tik stipri attālinājusies, ka nez vai izdosies vairs tur nokļūt. Atliek tikai grāmatās.