Lēlo Tungala Biedrs bērns un lielie cilvēki. "Vēl viens vēstījums par mūsu “laimīgo bērnību”"

Inese Zandere

Lēlo Tungala Biedrs bērns un lielie cilvēki. "Vēl viens vēstījums par mūsu “laimīgo bērnību”"

Lēlo Tungala
Biedrs bērns un lielie cilvēki. Vēl viens vēstījums par mūsu “laimīgo bērnību”
No igauņu val. tulkojis Genadijs Muravins
Tallina: KPD, 2010

Šis autobiogrāfiskais stāsts par piecgadīgu meitenīti, lauku skolotāju bērnu, kas sākas ar to, ka mammu 1951. gadā apcietina, un beidzas ar to, ka viņa ir notiesāta uz 25 gadiem, ir tieši tik bezkaunīgi ego-centrēts, kādai piecgadīga bērna dzīvei jābūt. Mamma ir aizgājusi kopā ar “melnajiem onkuļiem” tāpēc, ka Lēlo neprot būt “labs bērns”, atstājot viņu ar tēti – sportistu un mandolīnu orķestra vadītāju – un viņa daudzajiem radiniekiem. Salīdzinot ar Māras stāstu, šajā ir mazāk poēzijas un dramatiskuma, tas mazāk “izskatās” pēc literatūras. Teiksim, tas viss vairāk līdzinās smieklīgākajai “Piecu pirkstu” epizodei, kurā Māras varone apēd pulverī saberzto ģipša Staļinu, kurš, izrādās, vairs nav bīstams un nevar viņu no iekšpuses sacementēt. Lēlo nemitīgi “ēd” padomju realitāti, kuru mēģina nerīt uz iekšu viņas pieaugušie radinieki, jau tajā dzīvodami un, par spīti nemitīgajai purpināšanai par krieviem (un Lēlo burtiski baidās no krievu valodas), apķepdami ar to no ārpuses. Lūk, šajā apstāklī ir mana galvenā personiskā interese par “Biedru bērnu” – es varu atcerēties to, cik lielā mērā atvērta (nebija pat noraidošās purpināšanas) padomju dzīvei es pati biju, un padomāt, kas no manis ir iznācis.