Leonard Cohen "You Want It Darker"

Leonard Cohen

You Want It Darker

2016, Columbia

Pēc daudzajām diskusijām par to, vai Boba Dilana dziesmu teksti ir Nobela prēmijas cienīga dzeja, izdzirdēt jauno Leonarda Koena albumu ir patiess atvieglojums – tajā no dziesmas pāri ir palicis pavisam nedaudz, kluss basa fons vai pāris klikšķu, zēnu kora dziedājums, bet pāri visam bieza un uzmanību paģēroša dzeja zemā un čerkstošā balsī, kas gluži kā kamīna uguns aukstā ziemas vakarā rūc skurstenī un sprēgā mums par prieku un siltumu, bet tajā pašā laikā īsti neliekas ne zinis par to, kas notiek ārā. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir dzeja – dzīves gudra, nobriedusi, bet ne samiernieciska, piedodoša, taču dzēlīgi ironiska, tieša un precīza līdz banalitātes robežai, kas reiz jau sašķobījās dziesmas “Dance Me to the End of Love” sarakstīšanas laikā, tomēr joprojām cieta kā kapu kopiņas apmale. “Te es esmu,” teica Ābrahams, kad Tas Kungs viņu pasauca, Koens šajā albumā izmanto Vecās un Jaunās Derības simbolus, taču sirdī sen ir pieņēmis to, ka nāve ir neizbēgama esamības riņķojuma sastāvdaļa. Mēs drīkstam neticēt sajūtai, ka šis ir viņa atvadu albums, bet nevaram nemanīt, cik svarīgi šoreiz ir ieklausīties vārdos.