Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Leonīds Cipkins.
Vasara Bādenē
Novoje Literaturnoje Obozrenije, 2003
Uz Vasaru Bādenē (autors nekad netika izlaists no PSRS) man norādīja draugs Maskavā, bet tās lasīšana pieder pie nejaušajām dāvanām, kuras es nekā neesmu pelnījis. Cipkina grāmatu angļu tulkojumā nejauši kāda veikala plauktos atrada Sūzena Zontāga, kura ievadā krievu izdevumam bez kavēšanās nosauc to par vienu no 20. gadsimta literatūras šedevriem, Leonīds Cipkins dzīves laikā kā literāts palika pilnīgi nezināms, rakstīja sev, bet sev kā visbargākajam vērtētājam, kāds viņš arī bija, patiesību sakot, viņš bija patologanatoms, kurš tekstā izvairījās no punktiem, bet deva priekšroku domu zīmēm, tādēļ viņa teikumi auga lappušu garumā, kamēr viss romāns iekļaujas padomju vilciena brauciena attālumā no Maskavas uz Pēterburgu, kurā tiek izstāstīta gan Dostojevska, gan Cipkina dzīve, varbūt – pats galvenais dzīvē, bet varbūt stāsts nav par Dostojevski un viņa Annu, un viņu trauksmainajiem “atvadīšanās” peldējumiem katru vakaru – kuros Dostojevski visu laiku nesa sāņus, bet Anna peldēja tikai uz priekšu –, varbūt tas ir par Cipkina tanti Klāru Rozentāli, kura delikāti iekrācas blakus istabā Pēterburgas komunālajā dzīvoklī, – vārdu sakot, tā ir labākā grāmata, ko es esmu lasījis pēdējā laikā, jo Džendunu Čopelu jau nevar saukt par literatūru.