Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lidija Ginzburga.
Piezīmju grāmatiņas. Atmiņas. Esejas
Iskusstvo-SPB, Sanktpēterburga, 2002
Lidijas Ginzburgas grāmatu varētu lasīt mūžīgi, un ne jau tādēļ, ka 767 lappuses. Tā ir vēl viena proza, kura daudz vairāk atbilst maniem priekšstatiem par apzinātu dzīvi, nekā tas, ar ko varu nodarboties šeit uz vietas. Ir patīkami beidzot atrasties gudru cilvēku kompānijā, aizmirsties un būt klāt sarunās ar Tiņanovu, Ahmatovu, Šklovski, Eihenbaumu, Mandelštamu. Taču Ginzburga neļauj sevi aizmirst, kad pēkšņi ar vīrišķīgu tvērienu atsedz to, ko es pats neesmu spējis izdomāt līdz galam. Ginzburgas aforismi nav sekli un dziļdomīgi, un tie pavisam vienkārši izrēķinās ar pusizglītotu cilvēku mīlestību uz psiholoģiju. “Kāds teica, ka ir divi muļķu veidi: vasaras muļķi un ziemas muļķi. Vasaras muļķus redz uzreiz un pa gabalu. Bet ziemas muļķiem vispirms jānoauj galošas, jānovelk kažoks un jānoraisa šalle, un tad viss kļūst skaidrs. V. piebilst, ka trāpās vēl arī tropiskie.”