Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Linna Frīda.
Piemērotā vīrieša lāsts
Harcourt, Inc, Orlando, Ostina, Ņujorka, Sandjego, Toronto, Londona, 2004
Ir, protams, banāli apgalvot, ka man nepatīk liela daļa latviešu prozas, bet tā nu tas ir. Tikai atšķirībā no daža laba paziņas es par to neesmu ne sašutusi, ne apvainojusies, jo saskatu tur arī savu labumu: kad pienācis laiks saprast, ka visu šai dzīvē tik un tā neizlasīsi, gandrīz vai jāpriecājas par visu, kas nav jālasa, jo tā, ko vajag (vai vajadzētu), tik un tā ir pārlieku daudz. Un patiesībā jau jāsaka, ka man vispār nepatīk lielākā daļa mūsdienu prozas. Arī Frīdas grāmata diez vai jelkad būtu nokļuvusi manā obligātajā sarakstā kaut vai tādēļ, ka autore ir Amerikā dzīvojoša Dienvidāfrikas ebrejiete, kura turklāt pasniedz “rakstīšanu” universitātē – man noteikti būtu aizdomas, ka būs darīšana ar kaut kādiem ārpusliterāriem “virsuzdevumiem”, kuri mani mēdz garlaikot vai kaitināt. Taču gadījās izlasīt, turklāt tā pamatīgi – proti, tulkojot. Un – man patika. Patika tas, ka stāsti ir stāsti, nevis bezcerīga ķepurošanās personīgajās neirozēs vai izlasītajās grāmatās. Ka stāsti ir par dzīviem cilvēkiem, nevis par refleksijām par iztēlotām būtnēm. Ka līdz ar to tie ir par mīlestību un nāvi, par iekāri un tukšumu, kas nāk pēc tam, par varmācības un maiguma dīvainajām spēlēm, par absurdu un kaprīzi cilvēcisko attiecību pamatā. Un galu galā pat par Ameriku, Dienvidāfriku, ebrejiem un rakstīšanu.