Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Literārais Vitgenšteins
Džons Gibsons un Volfgangs Huemers, red.
Routledge, Londona, Ņujorka, 2004
Filozofijas un mākslu pārojums savā ziņā atgādina neirotisku laulību: attiecībās viena ar otru neviena neizceļas ar spēju pārliecināt vai iedvest uzticību, tomēr šais attiecībās ir tāda kā nolemta permanence. Arturs Danto uzskata, ka māksla galu galā atduras filozofijā, savukārt Vitgenšteins, ka filozofija būtu jāveic kā dzejošana. Kaut arī daudzi filozofijas praktiķi mēdz pavadīt daudz laika, domājot par mākslu (bieži vien tāpēc, ka daļu jaunības pavadījuši – izniekojuši? – nodarbojoties, piemēram, ar mūziku), mākslinieki diez ko nemēdz atbildēt ar to pašu. Arī šajā ziņā atšķirdamies no “daudzajiem”, Vitgenšteins par mākslām nav pateicis tikpat kā neko, taču – atkal paradoksāli – tieši viņš tiek uzskatīts par tādu kā “filozofu māksliniekiem”. Par viņu ir viena no pēdējām Dereka Džārmena filmām, Brūss Dafijs sarakstījis romānu par viņa dzīvi, M.A. Numminems sacerējis mūziku Traktātam utt. Literārā Vitgenšteina redaktori gan nav diez ko ņēmuši vērā šo popularitāti – grāmata nav domāta palasīšanai, lai tad varētu kafejnīcā papļāpāt “par Vitgenšteinu”. Tajā iekļauto 17 filozofu un literatūras teorētiķu esejas ir askētiska, nopietna – “lēna” – lasāmviela, autoriem lūkojot izsekot, kā Vitgenšteina darbi, sevišķi vēlīnie Filozofiskie pētījumi un Kultūra un vērtība varētu palīdzēt domāt par literatūru un mākslu. Un pavilkt garumā laiku.