Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mārtins Skorsēze
Nevainības laikmets, 1993
The Age of Innocence, Martin Scorsese
Viena no kaitinošākajām parādībām, vismaz 19. gadsimtā, bija skaista, gudra un neatkarīga sieviete. Ik vietā, kur Elena (spēlē Mišela Faifere) parādās augsti paceltu galvu, liekas, notrīc visa gadsimtiem būvētā pareizības fasāde. Kamēr šāda īpašību kombinācija tracina Ņujorkas liekulīgās augstākās aprindas, Danjela Deja-Lūisa atveidotais misters Ārčers Elenā iemīlas, un tur nepalīdz nedz straujā saderināšanās ar citu, nedz pienākuma sajūta un ārēji pareiza un pat ne slikta dzīve; tur nepalīdzēs arī laiks. Skorsēzes vizuālā daiļrunība – tērpi, ēdieni, nopūtas un skatieni, kam kamera slīd, liekas, ne garām, bet tieši cauri kopā ar izsmalcināto varoņu un aizkadra valodu (“par būtisko nekad nerunāja, vien izteicās patvaļīgās zīmēs”) – atmasko ne tik daudz tā laika sabiedrību, cik šī laika skatītāju. Inteliģentais Dejs-Lūiss, smalkā Faifere vai kas, bet izrādās, ir gandrīz neērti skatīties, kā vīrietis karietē, atpogājis viņas cimdu, skūpsta sievietei delnu. Droši vien katram no mums ir kāds tēls, kas iemieso visu, kā mums jelkad pietrūcis. Ņūlendam Ārčeram tā ir Elena Olenska, bet man – visa šī filma.