Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Masuji Ibuse
Melnais lietus (angļu tulk. – Džons Besters)
Toronto, Ņujorka, Londona, Sidneja, Oklenda: Bantam Books, 1969
Atcerējos šo grāmatu tikai tāpēc, ka pūlējos atsaukt atmiņā, kad pirmo reizi sāku baidīties no cunami. Šīs bailes bija svarīgas tāpēc, ka tās bija kā pretinde vienmēr klātesošajai atomapokalipses priekšnojautai. No kodolkara biju baidījusies jau Padomju Savienībā, Amerikā izrādījās, ka bailēm ir reāls pamats, tikai tās iepriekšējās bailes bijušas muļķīgas – jo ASV nekad “nesāks pirmās”. Vienīgais, kas runāja šai tēzei pretī, bija Hirosima un Nagasaki, pilsētas, pār kurām nolija melnais, radioaktīvais lietus, kas arī devis nosaukumu Ibuses grāmatai. Grāmata nav izcila, bet pietiekami laba, lai mēģinātu iedzīvoties šaušalīgajos notikumos un saprastu (protams, virspusēji) šo to par japāņiem. Piemēram – ir nepiedienīgi (un lieki) rādīt, ka tev sāp un tu ciet, ja tas tāpat skaidrs – cieš taču visi. Tieši šīs pieklusinātās emocijas arī ir Ibuses darba stiprā puse. Bet, lūk, apmēram ap to pašu laiku, kad viņu lasīju, pirmoreiz uzzināju par cunami, kuru atšķirībā no kodolkara nav iespējams novērst, lai cik labs un mieru mīlošs tu arī būtu, un kuru nav pat iespējams ideoloģiski izmantot. Vienīgais, uz ko var – protams, naivi – cerēt, ka nu “lielais cunami” ir piedzīvots un lielāka vairs nebūs.