Ilmārs Šlāpins

Medijs

Vārds ar sarežģītu likteni latviešu valodā — sākuši lietot sarunvalodā, latvieši piepeši atklāja, ka īsti nezina šī vārda rakstīto formu. Dabiskāk izklausās, ja sakām “mēdijs”, taču garajam “ē” nav iespējams atrast nekādu valodniecisku pamatojumu. No otras puses, angļu valodā “medijs” drīzāk ir mīdija, bet tas jau kļūst pavisam smieklīgi. Čaklākie un patriotiskākie runātāji cenšas lietot daudz precīzāko “saziņas līdzekļi”, lai gan tas nedaudz sašaurina interpretācijas iespējas, brīžiem radot pat juridiskus strīdus (kā gadījumā ar Lattelekom pirmtiesībām uz interneta pakalpojumiem). Tā vai citādi, par mediju dēvē jebkuru komunikācijas formu, kas nogādā informāciju līdz plašiem sabiedrības slāņiem.

Visbiežāk tiek minēti “masu mediji”,

taču tas nenozīmē, ka ir arī kādi ne-masu mediji, drīzāk mulsums par dīvainā vārdiņa skanējumu liek to maskēt garākā un dziļdomīgā frāzē. Kad parādās citi vārdu savienojumi, “masas” tiek izlaistas — mediju magnāts, mediju bizness, mediju budžets, mediju pirkšana. Pedējais ir specifisks reklāmas darbinieku žargons, kurā “medijs” ir jebkurš komunikācijas jeb saziņas līdzeklis, kurā iespējams ievietot reklāmu — tātad, arī ielu stabi vai tēkrekli, kas paši par sevi ar informācijas izplatīšanu nenodarbojas.

Medium latīņu valodā ir vidus, medius — vidējs, viduvējs, ne šāds ne tāds. Piemēram, amici medii nav vis paziņas starp žurnālistiem, bet gan bezpartejiski draugi. Labi pazīstams ir vārda “medijs” lietojums okultajā retorikā, runājot par garu izsaucējiem, tiem, ar kuru palīdzību tāsaule sarunājas ar šosauli, taču šis arī ir vienīgais gadījums, kad “medijs” tiek saprasts kā vidutājs vai starpnieks. Vairāk mums paskaidro latīņu izteiciens in medium, kas ticis lietots ar nozīmi “ļaužu vidū” — tas, kas tiek nodots atklātībai, publiskošanai (arī runājot par informācijas izplatīšanu).