Melno mūku untumi

Ēdienkartes, kuru lappušu skaits tuvojas Rīgas Laika apjomiem, man jau labu laiku izraisa aizdomas. Atkal un atkal pārliecinos, ka labākie restorāni ir tie, kuri ierobežo piedāvāto ēdienu klāstu par labu solīdai (pēc iespējas nemainīgi!) kvalitātei. Rīgā šādi restorāni ir, taču to joprojām ir maz. Vairums, šķiet, pārdzīvo ieilgušu identitātes krīzi, kas izpaužas neiedomājamās gastronomiskās kakofonijās — no burgeriem līdz Pekinas pīlei, no prozaiskajiem gaļas salātiņiem līdz Velingtona vērsim. Konkurentiem, savukārt, mēģina “ielikt” ar iespējami eksotiskāku sastāvdaļu blīvumu, nevis ar atjautīgu vietējo izejvielu lietojumu un svaigumu. No oficiantiem tiek prasītas pieklājīgas manieres, taču neviens neuzstāj, lai viņi precīzi orientētos ēdienkartē, nemaz nerunājot par vīnu sarakstu. Pietiek, ja pajautā: “Baltu vai sarkanu? Pussausu vai saldu?”

Šīm rūgtajām pārdomām nodevos kādu vakaru, kopā ar kolēģi sēžot restorāna Melnie mūki terasē. Domāt un pārspriest varējām bez mazākās steigas, jo, kā izrādījās, mūsu rīcībā bija veselas četrarpus (!) stundas. Vispirms mēs minūtes divdesmit gaidījām ēdienkarti. Divreiz pa 15-20 pagāja, sagaidot oficianti, kas pieņems pasūtījumu un tad atnesīs dzērienu. Ja ēdienkartē rakstīts, ka firmas ēdiens būs jāgaida trīsdesmit minūtes, tad tas, izrādās, nozīmē, ka laiku sāk skaitīt no brīža, kad oficiante novākusi uzkodu traukus (minūtes piecpadsmit pēc tam, kad tie iztukšoti), un pat ar šo handikapu galu galā sanāk par stundas ceturksni vairāk. Nevar noliegt, ka aizkaitinājums, kādu rada šāda dirnēšana pie tukša vai piedrazota galda, ietekmē arī garšas izjūtu. Tomēr jāteic, ka omāru, kuru notiesājām, nebūtu glābusi pat vislabvēlīgākā un miermīlīgākā attieksme. Omārs bija sauss, stiegrains, bezgaršīgs — nekāds. Naivi, protams, iedomāties, ka vidējās cenu kategorijas restorāns varētu atļauties katru dienu piedāvāt svaigu omāru (patiesībā tas būtu iespējams tikai tad, ja šie brīnišķīgie okeāna kukaiņi rāpotu pa turpat restorānā novietotu akvāriju un zaudētu dzīvību tikai brīdī, kad pavārs tos iegremdē verdošā ūdenī) — tikpat kā nav šaubu, ka lietots saldēts produkts, no kura nekādus īpaši priecīgus pārsteigumus sagaidīt nevar. Tomēr apraksts ēdienkartē ir gana vilinošs: “Vesels Kanādas omārs uz salātlapām ar safrāna majonēzi, vārīti vēži, Jaunzēlandes zaļās gliemenes, mazsālīts Norvēģijas lasis ar citronu, svaigi dārzeņi un pudele baltā vīna.” Omāra kvalitāte izraisītu mazāku sašutumu, ja tas nebūtu minēts kā viens no diviem firmas ēdieniem — tātad Melno mūku lepnums! — un ja tam nebūtu kārtīgam omāram atbilstoša cena — 24,50 divām personām. Nujā, cenā gan ietilpst arī vīns… šis gaužām nožēlojamais saldais moldāvs, kura atrašanos restorāna sortimentā, šķiet, noteicis tikai un vienīgi nosaukums: Mūka čuksts.

Tovakar mēs rezignēti vienojāmies, laikam tā būs — Mūki vairs nav līmenī. Ar patiesām skumjām atcerējāmies pirmos restorāna apmeklējumus pirms gada, kad bijām priecājušies par garšīgo un ne pārāk dārgo ēdienu (otrie svārstās robežās no trim līdz sešiem latiem ar dažiem dārgākiem izņēmumiem), par pārdomāto vīnu atlasi (pietiekami kvalitatīvi un par pieejamām cenām), galu galā par to, ka parādījusies vieta, uz kuru būs vērts nākt vēl un vēl. Taču pirmā vilšanās bija jau pērnajā decembrī, kad paļāvīgi aizvedām uz turieni no Amerikas iebraukušus draugus. Toreiz no mums četriem apmierināts bija tikai viens, un viņš bija izvēlējies, ja nemaldos, vietējos ūdeņos dzīvojošu zivi ar kartupeļiem. Vai varbūt karbonādi — katrā ziņā kaut ko “latvisku”. Kopš tā laika ne viens, ne otrs no mums Mūkos nebija spēris kāju, un tieši tāpēc mums sagribējās pārliecināties, vai tā viena neveiksmīgā reize nav bijusi sagadīšanās.

Tagad, kad esmu pabijusi Melnajos mūkos pāris reižu vēl pēc tikpat neveiksmīgā “omāra vakara”, secinu, ka tik traki tomēr nav. Patiesībā jau arī tovakar bija šis tas gluži tīkams. Uzkodas — jaunlopa filejas karpačo (Ls 2,00) un tunča karpačo (Ls 3,95) bija teicamas. Sevišķi jau tuncis — vieglas, mutē kūstošas, pēc jūras gaisīgi smaržojošas šķēlītes. Labs bija arī deserts — ar saldējumu pildītas siltas persiku pusītes aveņu mērcē (Ls 2,50). Šīs mazās baudas ļāva cerēt, ka 34 lappuses biezajā ēdienkartē noteikti sameklējams vēl kas garšīgs.

Apņēmības pilna, sarunāju pusdienlaika randiņu ar draugu. Kad ierados, ar prieku konstatēju, ka viņš jau sēž pie pilnas alus glāzes — tātad dienas oficiante ir veiklāka. “Bet vai tu zini, cik ilgi es to alu gaidīju?” viņš retoriski apvaicājās. “Divdesmit minūtes!” Nolēmu neriskēt un uzrunāju oficianti pati. Šoreiz tikām galā apmēram stundas laikā un ar savu Čīles Chardonnay un gazpacho paliku gluži apmierināta. Tiesa, šai aukstajā spāņu svaigo dārzeņu zupā varbūt mazliet par daudz dominēja sarkanie sīpoli, taču tas ir gaumes jautājums un — taisnība šefpavāram — gazpacho pagatavošanas veidi tik tiešām ir ļoti dažādi, turklāt ēdienkartē ievietotajā aprakstā viņš brīdina, ka garša būs “izteikti asa”.

Lai gūtu pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu, Melnajos mūkos atgriezos arī vakariņu laikā. “Labvakar, ko varu jums piedāvāt?” Gandrīz neticēju savām ausīm. Bet nudien, tur viņš bija, oficiants — šoreiz pat īsti būtu vietā vārds viesmīlis, jo puisis bija smaidīgs, atraisīts, runīgs un palīdzīgs. Neraugoties uz to, ka restorāns nebūt nebija tukšāks kā iepriekšējā vakarā (un jāatzīst, ka abās vakariņu reizēs aizņemti bija gandrīz visi galdiņi), viss notika raitā, līdzsvarotā tempā — bez steigas, bet arī bez liekas kavēšanās. Abi ar kolēģi vienojāmies, ka sāksim ar salātiem. Es izvēlējos Veselības salātus (dažādu salātu lapas, tomāti, avokado, biezpiens, rīvēts Mozzarella siers un Indijas rieksti; Ls 3,00), viņš — lapu salātus ar avokado un kūpinātu lasi (Ls 3,10). Sastāvdaļas bija svaigas, pavārs bija labi pārdomājis dažādo garšu saspēli, mērces acīmredzami nebija paredzētas defektu maskēšanai, bet gan atsevišķu nianšu paspilgtināšanai. Vārdu sakot — godam. Zinot, ka jērs ir viens no pavāra meistarības pārbaudījumiem, ļāvu kolēģim izvēlēties Parmas (Prosciutto) šķiņķī ietīto jēra fileju ar sinepju-diļļu mērci (viņš bija apmierināts un priecīgs, tomēr jērs varēja būt vēl par pakāpi sulīgāks; cena — Ls 8,50), bet pati pieticīgi palūdzu zemnieciskās fajitas (Ls 5,50) — citējot ēdienkarti, “efektīgu meksikāņu ēdienu, kurš tiek pasniegts uz nokaitētas čuguna panniņas. Tītara (iespējams arī par latu dārgāks variants ar garnelēm — aut.) gabaliņi ir marinēti olīveļļā, tekilā un laima sulā ar dažādu garšvielu piedevu un sacepti kopā ar saldo papriku, sīpoliem, ķiplokiem, sēnēm, tomātiem.” Tītars un tā pavadoņi uz panniņas līksmi čurkstēja, izplatīdami ap sevi debešķīgo, Vidusjūras krodziņiem raksturīgo aromātu, kura krāšņās buķetes galvenais noslēpums ir laba olīveļļa; vakars bija silts, oma — lieliska, un mēs pasūtījām vēl vienu pudeli Čīles Gato Blanco Chardonnay, jau zinādami, ka viesmīlis visu izdarīs kā nākas — parādīs etiķeti, precīzām kustībām izvilks korķi, kuru paostīs, lai pārliecinātos, ka vīns nav novadējies, ielies pagaršot. Nesteidzīgi malkojot spirgto vīnu, vienojāmies, ka šī ir viena no labā­kajām Vecrīgas vietām garāmgājēju vērošanai, jo te krustojas gan universālveikala Centrs apmeklētāju, gan somām apkrāvušos tūristu, gan suņu staiginā­tāju ceļi. Ik pa brīdim, kad restorāna angažētais saksofonists pārtraucis spēli, atvējo kāds ielas muzikantu melodijas fragments, liecinot, ka tepat netālu risinās pavisam cita dzīve. Bet mēs pagai­dām paliekam uz vietas, paildzinot savu tīkamo piedzīvojumu vēl ar šoko­lādes-pekānriekstu kūku (Ls 3,40), zemeņu-šampa­nieša sorbē ar Mascarpone sieru (Ls 2,10) un plānajām pankūkām ar saldējumu un kļavu sīrupu (Ls 2,25), kafiju un balzamu. Gribas vilcināties arī tāpēc, ka tā arī nav skaidrs, kāda Mūkos varētu būt nākamā reize — galu galā ēdienkartes iespējas ne tuvu neesam izsmēluši, bet profesionāliem ofician­tiem arī diemžēl pienākas atpūta.