Baravika

Baravika ir sēņotāja veiksmes simbols. Sociālajos tīklos grūti atrast bildes ar skaistiem alksneņu tuvplāniem, bērzlapju pildītiem groziem vai ar autora atvasi, kas ar abām rokām tur iespaidīga izmēra saulsardzeni. Baraviku attēlu pārpilnība sociālo tīklu hifu pinumos liecina, ka tieši tās vislabāk – gan pa vienai, gan grupās un masās – iemieso tādu kā platoniska “labā” sēniskuma ideju mūsu apziņā, liecinot gan par likteņa vēlību sēņotājam, gan par viņa paša izveicību.

Baravikām ir tiesības pretendēt uz sēņu izcilības balvu. Vispirms jau tās nebendē kokus vai neaug uz atmiruša organisma atliekām. Baravikas sadarbojas ar kokiem, veidojot ektomikorizu – abpusēji izdevīgu sēņu hifu un augu sakņu mijiedarbību, kur sēne iegūst fotosintēzē radīto cukuru enerģiju, bet koks – plašā hifu lauka savākto minerālvielu kokteili. Tuvība ar koku saknēm līdz šim nav ļāvusi baravikas un arī citas mikorizas sēnes – bērzlapes, gailenes, cūcenes, u.c. – izaudzēt rūpnieciski, līdzīgi kā saprofītus: šampinjonus, austersēnes vai šitakes.

Baravikas ir sēņotāja lielākais kārojums, jo, lai gan tās nav pašas biežāk sastopamās sēnes, tomēr ikviens sēņotājs, dodoties mežā, cer atrast kādu krāšņu eksemplāru. 2014. gadā Polijā no uzpircējiem nodotajām 5212 tonnām meža sēņu turpat vai 15% bija baravikas. Pasaules tirgū baravikām gan ir grūti konkurēt ar industriālo saprofītu ražošanas apjomu: to īpatsvars pat nesasniedz procenta desmitdaļu. Ar skumjām jāatzīst – tāpat kā manā pagājušā rudens sēņu grozā.

Baravikas reputāciju veido arī tās cēlais izskats. Atšķirībā no tuvākās radinieces bekas, sporas veidojošais stobriņu slānis zem baravikas cepurītes attīstības sākuma stadijā ir pārklāts ar cieši savītu baltu hifu kārtu, kas neļauj porām ātri piebriest un atvērties. Blīvais un resnais kātiņš ir klāts ar smalku pavedienveida zīmējumu, nevis zvīņainām plēksnēm, bet griezuma vieta nekrāsojas zila kā apšu vai priežu bekai. Mūža otrajā pusē baravikas augļķermenis gan zaudē labu tiesu pievilcības – sporu švamme izveidojas un dzeltē, cepure plešas līdz pat 30+ centimetru diametram –, tomēr kātiņš arī izstīdzējot spēj saglabāt stingrību, ja vien gliemeži un tārpi (pareizāk gan būtu teikt: sēņu odu un mušu kāpuri) to nesagrauž. Kā jaunības estētika, tā brieduma majestātiskums atspoguļojas baravikas nosaukumā citās valodās: tulkojumā tā ir akmens vai cietā sēne, baltā sēne, apalītis jeb sivēntiņš (porcini), karaliskā beka (king boletus).

Cēlais izskats ir daļa no priekšstata par baravikas augsto uzturvērtību un īpaši smalko garšu. Pretrunā gaidītajam un pieņēmumiem, ķīmiskā sastāva pētījumi dažādu valstu zinātnieku izpildījumā, salīdzinot simtiem paraugus visos platuma grādos, neko īpašu baravikā neatrod. Ja nu vienīgi tai piemīt tendence vairāk nekā citām sēnēm uzkrāt mikrodaudzumos selēna un dažus E vitamīna paveidus, kas ir antioksidanti. Citādi – sēne kā sēne, ap 90% ūdens, no atlikušajiem 10% ceturtā daļa proteīna, divas trešdaļas šķiedrvielu un polisaharīdu, pāris procentu tauku un minerālvielu. Valdzinošās umami garšas ziņā baravika atpaliek pat no lielveikala šampinjoniem.

Par vienīgo īpaši baravikām raksturīgo aromātu somu degustatori 2018. gadā atzina samīcītu kartupeļu smaržu (gailenēm savukārt ceptu burkānu smaržu), bet, kurš ķīmiskais savienojums atbild par šo smaržu, tā arī netika noskaidrots.

Arī dziedniecisko spēju ziņā baravikas ne tuvu netiek līdzi dažādām piepēm vai maģiskajām sēnēm. Ir nedaudzas publikācijas par brīvo radikāļu neitralizēšanu, imunitātes stimulēšanu un audzēju šūnu attīstības kavēšanu, bet, ja jau Austrumu tradicionālās medicīnas tūkstošgadu pieredzē par baravikām nekas īpaši nav teikts, tad arī modernajai zinātnei ierastajos pētījumu virzienos būs grūti ko jaunu atrast.