Ežu dižadatene

Gadās, ka sēne izraisa stiprāku māksliniecisku saviļņojumu nekā viens otrs mākslas darbs. Ar ežu dižadateni bija tieši tā. Ežu dižadatenes baltās spuru kaskādes mēdz salīdzināt ar lāstekām, zobiem un sirmām bārdām. Latīņu nosaukuma Hericium erinaceus abas daļas ir atvasinātas no vārda “ezis”. Japānā to dēvē par “kalnu priesteri” (jamabušitake), angliski runājošajā pasaules daļā nostiprinājies apzīmējums “lauvas krēpes” (lion’s mane). Man, to redzot, acu priekšā ir 70. gadu rokzvaigznes tērps no filmas “Velvet Goldmine”, bet tas tā. Galvenais, ka uzlūkoju šo eža kažociņu vienkārši kā skaistu objektu. Vārds “vienkārši” gan būtu jāliek pēdiņās, jo estētiskas parādības mēdz būt ļoti tālas no vienkāršuma. Pareizāk laikam būs turēties pie klasiskās Mikelandželo formulas: māksla ir dievišķā ideāla vārga atblāzma. Bet ideāls var būt tikai tur, kur iekšēja harmonija, proti, kur forma veidojusies atbilstoši uzdevumiem, bet uzdevumi piemēroti formas iespējām.

Domāju, var droši apgalvot, ka virsuzdevumi, kuriem kalpo ežu dižadatenes daiļais kažoks, ir skaidri formulēti, pat ja pilnā mērā pieejami tikai sēnes izpratnei. Bet vai tādos pašos vārdos nevar raksturot arī mākslas darba kritērijus? Heidegeram, piemēram, mākslas darbs ir jebkuras kultūras izpausme no iekšas, kas vērīgam skatītājam var palīdzēt šo kultūru izprast no malas, – un arī te mākslinieka nodomiem nav jābūt pieejamiem skatītājam; pietiek, ja tam dod iespēju domāt pašam. Tātad, ja atļaujamies uz brīdi atmest antropocentriskus formulējumus, kuros monopols uz mākslu pieder cilvēkam, sēne kļūst ne tikai par mākslas darbu, bet arī par māksliniecisku kolektīvu, kurš konceptuālā projektā rada pats sevi.

Mūsdienu mākslinieku (to, kas cilvēki) vidū netrūkst tādu, kas turas pie šī uzskata. Piemēram, slovēņu māksliniece Saša Spačala 2020. gadā uzsāka projektu “MikoMitoloģijas”, kurā centās nodibināt dialogu ar sēņu ekosistēmu. Par sadarbības partneri viņa izraudzījās ežu dižadateni. Biotehnoloģiskās instalācijas centrā atradās sēņotnes kolonija, ko vēroja un uz ekrāniem pārraidīja ar datora redzes programmu saslēgta mikroskopa acs. Sēņotne attīstījās, bet Spačala to ik pa laikam papildināja ar savu mikrobiomu caur sviedriem, asinīm un asarām. Arī šeit instalācijas virsmērķis bija skaidrs: Spačala uzskata, ka viena no galvenajām pasaules problēmām ir saziņas trūkums starp dažādām dzīvības formām, tādēļ uz mākslas un zinātnes robežas cenšas iesaistīt sarunā vismaz divas.

Kā jau sevi cienoša māksliniece, ežu dižadatene pulcina noteikta veida sekotājus. Pēdējā laikā tā ir nonākusi uztura blogeru un veselīga dzīvesveida entuziastu uzmanības centrā. Vienmēr esmu jutis neuzticību šiem mūslaiku alķīmiķiem, kuru misija, šķiet, ir pārvērst visu uztura bagātinātājos. Ne tādēļ, ka būtu pamats apšaubīt Hericium erinaceus derīgo iedarbību. Ķīniešu medicīnā “kalnu priesteri” jau izsenis lieto vielmaiņas stiprināšanai un vispārējam tonusam. Drīzāk mani dara nemierīgu tas pats, ko nepārtraukti dzirdu par mākslu: “Ko šis darbs var dot cilvēkam? Kādi ir mākslas pienākumi pret cilvēci?” Ne vārda par cilvēces pienākumiem pret mākslu. Varbūt lai kliedētu savus aizspriedumus, bet varbūt lai tos stiprinātu, es uzmaucu rokā nefrīta krellītes un aizbraucu uz homeopātisko veikalu.

Tas atradās pustukšā angārā, kura neizmantotā daļa bija aizsegta ar pabalējušiem dabas dziedniecības līdzekļu reklāmas baneriem.

– Labdien, – es teicu, – vai jums, lūdzu, ežu dižadatene ir?

Pārdevēja nesaprata. Liku lietā visus zināmos apzīmējumus, internetā pieņemto Lion’s mane atstājot uz beigām. To viņa atpazina un norādīja uz vitrīnu, kurā rindās gulēja desmitiem vienādu, neizteiksmīgu stikla burciņu. Neko vairāk pastāstīt viņa nezināja. Uz jautājumiem atbildēja izvairīgi un, kad apvaicājos par pozitīvajiem efektiem, saminstinājās:

– Nu... Labs garastāvoklis? Jā, – viņa paklusēja un nedaudz atguva pārliecību, – galvenais ir labs garastāvoklis.

– Bet kā tad tā? – es nelikos mierā. – Preparātus tirgojat, bet nekā vairāk nevarat pateikt?

– Jā, nu redziet, tas pavisam jauns produkts. Bet tie, kas ņem, tie zina!

Cerībā tomēr kaut ko izdibināt es prašņāju, ko zinošie ņēmēji saka par līdzīgiem, ne tik jauniem preparātiem. Atbildes vietā pārdevēja nolika uz letes vēl vienu laba garastāvokļa burciņu no Indijas. Tad nu ķēros pie galvenā, proti, pie blaknēm.

– Es domāju, grūtniecēm nevajadzētu... Un zīdīšanas laikā. Bet tā vispār... Slikts garastāvoklis?

Pagrozījis rokā burciņas, es iegādājos ežu dižadateni un to otru arī, jo tai bija akcija.

Ežu dižadatene tiek pētīta aizvien plašāk. Mikologs Pols Stametss to sauc par “pirmo gudro sēni”. Ar laiku cilvēka neironi nolietojas – precīzāk, nodilst mielīna apvalks, bez kura tie ir kā pliki, apsūbējuši vadi. Izmeklējumi rāda, ka ežu dižadatene noārda no apvalka amiloīda plāksnes, kas to bojā, un ļauj tam atjaunoties. Arī Alcheimera slimnieku kognitīvie rādītāji ežu dižadatenes ietekmē uzlabojoties. Stametss nav pārliecināts, ka ar sēnes palīdzību nākotnē varēs ārstēt mentālas disfunkcijas, taču eksperimentu rezultāti esot ļoti daudzsološi.

Gan jau arī viņš ir no tiem, kas tic dialogam starp dzīvības formām. Kādā reklāmas klipiņā viņš ar sēņu cepurīti galvā stāv starp paša audzētu eža kažociņu rindām plauktos. “Es ceru,” saka Stametss, turēdams dižadateni rokā kā Hamlets Jorika galvaskausu, “ka šī sēne mani un manus draugus padarīs gudrākus.”