Mušas mirst

Katram somam skaidrs, ka saistību starp sarkano mušmiri un kokakolu veido salavecis, kas pie latviešiem atnācis no krievu valodas, lai gan tā eiropeiskās saknes izriet no 4. gadsimta svētā brīnumdara Nikolaja no Bari Itālijas pašos dienvidos. Somi viņu pazīst kā Odinam piederošo ziemas āzi (Joulupukki), ar kuru pēc polārā loka šķērsošanas var nofotografēties pat vasarā. Viena no leģendām vēsta, ka ziemas āzis savu salaveča tērpa krāsojumu ieguvis no sarkanās mušmires, cita – ka tas savu krāsu nodevis kokakolas sarkanbaltajām krāsām (vai otrādi). Senākos tekstos sarkanā mušmire saprasta gan kā vēdiskā sōma, kas savieno ar dieviem, gan kā sastāvdaļa Gautamas Budas pēdējai maltītei pirms ieiešanas nirvānā. Drosmīgākie uzskata, ka 25 000 gadu visā teritorijā no tagadējās Lisabonas līdz tagadējai Vladivostokai bijis tikai viens skolotājs – sarkanā mušmire. No tā, kurš, satiekoties ar sarkano mušmiri, trīsreiz izgājis caur nāves šausmām, vairs nav bijis apslēpts nekas (un joprojām nekas nav slēpts, kā stāsta mikologs Mihails Višņevskis). Ne velti Ziemeļsibīrijas ciltis cīnījās savā starpā ne tik daudz par sievietēm kā par mušmirēm. Krievijas impērija, kolonizējot Sibīrijas ciltis un tautas, tās mērķtiecīgi ar pareizticīgo baznīcas palīdzību pārliecināja, ka aiztikt mušmires ir grēks, bet vēlāk jau komunistu laikos ar vēl lielāku pārliecību izplatīja baumas, ka mušmire ir indīga. Tikai tā gadsimtos veidotās simbiotiskās attiecības starp skaisto sēni un cilvēkiem varēja tikt nomainītas ar kolonizatoru atvesto alkoholu, ar ko nodzirdīt pakļautās ciltis un tautas. Kad jakutam, kurš dodas mājās, apkrāvies ar mušmiru ražu, krievu etnogrāfs jautā: “Vai tu muļķis esi? Kam tev tik daudz indīgu sēņu?”, jakuts atbild: “Maz ēd – vesels, vairāk ēd – priecīgs, vēl vairāk ēd – guļ labi.”

Ārsti stāsta, ka tik daudz saindēšanās gadījumu ar sarkano mušmiri kā 2022. gada rudenī Latvijā nekad nav bijis. Visticamāk, tas saistīts ar interneta dzīlēs augošo interesi par šo sēni kā brīnumzāli. Taču vēdera nelabums no neprasmīgas ņemšanās nav pats briesmīgākais, ko var dzirdēt par meža valdnieci. Vavilens Tatarskis, piemēram, pirmoreiz Peļevina romānā “Generation П”, dodoties mušmires vadītā ceļojumā, ieraudzīja, ka viņa tiecas kļūt par atomsēni, lai gan skaidrs, ka šajā vīzijā izpaužas nevis mušmires, bet reklāmista dvēseles tumšākās alkas. Pietiek paskatīties uz sarkano mušmiri, lai saprastu, ka galvenais, uz ko tā tiecas, ir – būt redzamai.

1256. gadā Alberts Lielais, lielā mērā Akvīnas Toma skolotājs, darbā “Par augiem” rakstīja: “To sauc par mušu sēni (fungus muscarum), jo to iesmalcina pienā, lai nogalinātu mušas.” Visticamāk, ar šo piensaimnieku praksi bija pazīstams arī Kārlis Skalbe, kurš, aizbēdzis no Krievijas impērijas Rīgas mentiem, Helsinkos rakstīja pasakas. 1907. gadā viņš tur saraksta arī pasaku “Piecpadsmit”, kurā Dēkla kā labākās zāles pret mušām, kas apstulbinājušas pelēkās pilsētas cilvēku prātus, gudrajam pasniedz mušmiri, kuru izsēt pilsētas ielās, lai cilvēki “sāktu klausīties un domāt”. Nezināmu iemeslu dēļ Skalbem Latvijā nav neviena pieminekļa, pat ne vienkārša galvas atlējuma ar sarkanās mušmires cepurīti.

Kad pavasarī sarunā ar Brīvās universitātes rektori Jeļenu Lukjanovu man jautāja, kādi ārēji faktori varētu sagraut Putina režīmu, es atzinos, ka nezinu: labāk lai jautā cienījamajai konstitucionālo tiesību ekspertei. Es varu atbildēt tikai par vienu iekšējo faktoru, kas to varētu izdarīt. Kad pateicu, ka šis faktors ir sarkanā mušmire, starp dāsnajiem klausītājiem iestājās neveikls klusums.

Katram savā vietā beidzas joki un sākas šausmas, katram sava robeža starp prātu un neprātu, taču iesaku sekot Skalbem. Viņš zināja, ka mušas mirst no mušmires. Katram pašam jāsaprot, kas ir viņa prāta mušas un kuras domu sporas tās var nomērdēt.