Mērijas skatiens

“Mērijas Grosvaldes portrets” (1902) izstādē “Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 30. oktobrim

Pasteļgleznu rada ar pirkstiem, bet pēc tam tai nedrīkst pieskarties. Droši vien tāpēc astoņos gados kopš 1994. gada, gandrīz ik pārnedēļu ciemojoties Grosvaldu mantojuma toreizējā mājvietā Ķengaragā, es nekļuvu par tādu eksperti, kas tagad spētu atbildēt uz visiem Kristīnes Želves un pati saviem urķīgajiem jautājumiem par dzimtas vēsturi. Bērnībā mēs ar brāli zinātkāres dēļ bijām iznīcinājuši ģimenes draugu relikviju – tauriņu kolekciju. Nekas tamlīdzīgs nedrīkstēja atkārtoties, un draudzībā, kas mani saistīja Grosvaldu-Grīnbergu namā tā pastāvēšanas izskaņā, bija maz vietas pētnieciskai nežēlībai. Es labāk pievienojos namamātei Emīlijai pārliecībā, ka gleznas ir dzīvas un caur tām dzīvi arī šie ļaudis – viņas tuvinieki un to priekšteči.

Ikviens viesis, pārkāpdams dzīvoklīša slieksni, aiz saimnieces, kas protēzes dēļ kustējās ļoti lēni, kā pirmo ievēroja kādas jaunas sievietes ciešo skatienu palielā dūmakainā pasteļportretā. Es to pazinu no attēla Intas Pujātes sastādītajā Rozentāla reprodukciju albumā, un tolaik, kad pašai šķita, ka tā īsti spēju rakstīt tikai par pasteļiem, ikvienu no tiem iztēlē ar pirkstiem uzgleznodama no jauna, bakalaura darba vadītājs profesors Eduards Kļaviņš mani aizveda iepazīties ar oriģinālu. Viņa topošās grāmatas “Latviešu portreta glezniecība: 1850–1916” (1996) manuskriptā šis 1902. gada darbs bija viens no Džeimsa Vistlera paraugu ierosmē radītajiem “portretiem–vīzijām”, kuriem raksturīgas “sapņaini atslābušas jaunas sievietes gaišos garos tērpos, krēslains formu izklīdinājums, pārsmalcināti tuvinātas un neitrālas krāsas”. Tomēr Mērijas Grosvaldes tēls atšķīrās no saviem līdziniekiem ar vienkāršību un dzīvo izteiksmību, liekot joprojām brīnīties, kā māksliniekam izdevies samtainajā pastelī radīt ne tikai pašsaprotamo atmosfēriskumu, bet arī valgmes iespaidu, it kā meitene grasītos izplūst asarās, kolīdz varētu paslēpties no citu acīm. Mana toreizējā vienaudze bija Emīlijas vīramāte – Mamma jeb Lielā Mērija līdzās šķelmīgi smaidošajai četrgadīgajai Mērītei jeb Mazajai Mērijai, kas atkarībā no gaismas mainīja izteiksmi sava tēvoča Jāzepa Grosvalda gleznotajā portretā (1913) un vienmēr bija mātes tuvumā. Savā ziņā viņas abas ar Emīlijas starpniecību vēl turpināja sargāt Latvijas kultūras mantojumu, ko gandrīz neiedomājamos veidos bija darījušas visu mūžu.

Bakalaura darbā rakstīju par to, kā mīkstie krītiņu vilcieni nemanāmi saplūst meitenes sejā, kas klusināti atkārto asteru sārtos toņus. Baltais fons šķita nosakām īpašu gaismas klimatu, kurā mazliet tikko jaušamā atstarotā sārtuma tiek pat katrai ēnai, bet emocionāli gleznas vidi iekrāso Mērijas domīgais, nopietnais maigums. Vienlaikus bija skaidrs, ka viņa tobrīd ir gatava sabrukt no mīlestības un skumjām, neticēdama piepildītai nākotnei. Astere ar nokārtu galvu to pavisam tieši atklāja Mērijas vietā. Frīdrihs un Marija Grosvaldi nebija atzinuši Rozentālu par vecākajai meitai piemērotu partiju, un topašruden jau pēc asteru laika Elli Forselas liktenīgā viesošanās Rīgā pierādīja viņu tālredzību. Nojaušot Mērijas apvaldītās sirdssāpes, tomēr gribējās palikt viņas redzeslokā. Mana mamma pēc attēla vien nolēma, ka tas ir skaistākais portrets Rozentāla mākslā, un ierāmēja melnbaltas reprodukcijas dublikātu, lai Mērija lūkotos arī no mūsu grāmatplaukta. Kādu laiku pēc Emīlijas nāves gleznai kopā ar lielāko daļu pārējā Grosvaldu mantojuma paveicās nonākt piemērotākajās mūža mājās – Nacionālajā mākslas muzejā, kur Rozentāla izstādes tēlu burzmā tagad ikreiz mazliet satrūkstos, sastapdamās ar skatienu no savas jaunības.