Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Meša Selimovičs
Dervišs un nāve
Rīga: Liesma, 1974
Apbrīnoju un apskaužu tos cilvēkus, kuri kā LU rektors Mārcis Auziņš nesenā intervijā sakās pārlasām vecas, iemīļotas grāmatas. Šķiet, es pēdējoreiz kaut ko pārlasīju pirms gadiem 15, kad rakstīju žurnālam par Selindžeru. Toreiz pārliecinājos par banālo patiesību, ka citā vecumā lasīt to, kas atstājis iespaidu agrā jaunībā, nozīmē iznīcināt sākotnējās sajūtas, vismaz tādas, kādas tās atceries. Taču sajūtas ir mīļas un graut tās negribas pat ar dzīves gaitā uzlasītām gudrībām. Un tomēr. Pētot grāmatplauktu un prātojot, par ko tad nu šoreiz rakstīt (jo lasīts tikai tulkojot), piepeši ievēroju, ka, gluži kā acīs lēkt gribēdama, palīdusi uz āru viena no vismīļākajām, pasauli visvairāk mainošajām grāmatām. Lasīju to drīz pēc iznākšanas, tātad 16 gadu vecumā, kad viss apkārt notiekošais jau labu laiku bija licies nejēdzīgs, lielākā daļa cilvēku – truli un nākotne – bezcerīga. “Nāve ir nenovēršamība, mūsu mirstīgajā dzīvē vienīgā atziņa, par kuru skaidri zinām, ka tajā nepievilsimies.” Šīs drūmi eksistenciālās pārdomas neapšaubāmi atstāja savu nospiedumu, tomēr vairāk par visu atceros to, kā par šo grāmatu runājām ar manu tolaik labāko draudzeni un cik labas un vērtīgas bija šīs sarunas. Droši vien grāmatu nekad nepārlasīšu. Taču tai piemīt gandrīz sajūtams siltums, gribas pat teikt – kvēle. Un tā satur kaut kādu agrāku, sen zaudētu mani.