Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihaels Žantovskis
Havels. Dzīve
Prāga: Grove Press, 2014
Viens no Vāclava Havela tuvākajiem līdzgaitniekiem un literātiem, kas pārtapa diplomātos, apraksta Havela dzīvi biezā sējumā, kurā daudzas piezīmes liek reālākā rakursā ieraudzīt it kā zināmus notikumus. Žantovskis raksta, ka Havelam bijusi “gandrīz reliģioza tieksme uz samierināšanos. Viņš atteicās sodīt čehus, kas bija iesaistīti padomju režīma noziegumos, atvainojās Vācijai par Sudetijas vāciešu izdzīšanu pēc Otrā pasaules kara (tas gan man šķiet drīzāk drosmīgi nekā samiernieciski – I. Z.), izvairījās no konfrontācijas” un dialogā centās saprast, nevis demonizēt oponentu. Jaukais Havels reizē ar politiskajiem cietumniekiem amnestēja arī kriminālos, baidījās, ka ģenerālis aizsardzības ministra postenī izrādītos prosovjetisks, un, “intervējot pretendentus, jautāja, ko tie mēdz lasīt pirms gulētiešanas”. Un tādā garā.
Kad ir runa par rāmjiem, tad lielākoties it kā par uzspiestiem, bet šis ļoti populārais citāts, raksturojums tam, ko Havels darīja 20 gadus, starp 1968. un 1989., atgādina, ka īstais rāmis ir nevis tas, ka tu kaut kam esi spiests pakļauties vai labprātīgi pildi kādu noteiktu lomu, bet laiks, ārpus kura nav iespējams atrasties. “Havels dzēra, pīpēja, gulēja ar skaistām sievietēm, klausījās rokenrolu un niekojās ar psihotropām vielām. Tas bija bezlaiks, kad stagnācijai piemita zināms hedonisms. Mēs pārcēlāmies no vienas ballītes uz nākamo, dzērām, likāmies gultā ar pilnīgi nepazīstamām sievietēm, modāmies reizēm miglā, reizēm izmisumā. Daudziem likās, ka tā būs vienmēr.”