Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihails Šiškins
Krievu Šveice: literāri vēsturisks ceļvedis
Maskava: Vagrius, 2006
Krievi ārzemēs ir kļuvuši par klišeju, un vēl jo vairāk - Šveicē. “Sen atzīmētās zooloģiskās iezīmes tomēr nav izzudušas arī ceļotāju palielinājumā. Krievi runā skaļi tur, kur citi runā klusu, un nemaz nerunā tur, kur citi runā skaļi,” savā gadījumiem bagātajā grāmatā Mihails Šiškins atsaucas uz Hercenu. Skaudība pārņem, cik daudz viņam ir, uz ko atsaukties - no rakstniekiem līdz revolucionāriem, bet gandrīz visos viņos ir viens labi saklausāms leitmotīvs: Šveice ar visiem saviem krāšņumiem tomēr nestāv līdzās Krievzemei. “Uzkāpu kaut kādā nezināmā kalnā, kura virsotnē atradu divas kretīnenes... Šo majestātiski krāšņo skatu un tūristu iespaidu vidū ar visu dvēseli raujos uz Krieviju, un sirds sažņaudzas, domājot par tās līdzenumiem, pļavām, mežiem. Ak, mīļā dzimtene, tu esi simtreiz krāšņāka un mīļāka par visiem šiem skaistajiem kropļiem kalniem, kas pēc būtības nav nekas cits, kā akmenī sastingušas dabas konvulsijas,” dienasgrāmatā raksta Čaikovskis. Vai - īsāk, kā Tolstojs: “Braucu uz Villeneuve un Hôtel Byron. Skaistule ar vasarasraibumiem. Sievieti gribu - šausmīgi. Labu.”