Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihalis Kakojannis
Grieķis Zorba, 1964
Αλέξης Ζορµπάς, Μιχάλης Κακογιάννης
Šis ir īstais brīdis filmai, kas pārceltu Grieķiju no ekonomikas ziņu virsrakstiem uz kaut ko bezrūpīgāku, piemēram, saulaino Krētu. Pēc grieķu rakstnieka Nika Kazandzaka romāna veidotās filmas pamatā ir tēlu kontrasts. Uz Zorbas – impulsīva, dzīves aprauta, hedoniska grieķa – fona izceļas angļu rakstnieka Bazila ieturētība un racionālisms; arī sievietes – padzīvojusi franču kurtizāne un liktenīgā grieķu atraitne – ir tik atšķirīgas kā pati grieķu salas ainava un vietējo zemnieku tikumi. Literāra darba ekranizācijas bieži visu padara tikai sliktāku; filmas “Grieķis Zorba” gadījumā labs stāsts un labi aktieri lasītāja iedomāto nevienkāršo, bet drīzāk atbrīvo no iedomas, ka rakstītais jāsalīdzina ar vizuālo. Entonija Kvinna spēlētais Zorba brīžiem runā filozofiskās sentencēs, taču arī iedzer, dusmojas, cieš, pārliecina un aizrauj. Filmas beigu slavenajā sirtaki ainā jau ir par vēlu – skatītājs (es), kas sākumā ir visai atturīgs pret “tautas filmu”, pieķer sevi simpātijās pret iedomāto grieķisko bezrūpību ar visiem tās atribūtiem: sauli, jūru, vīnu un dejām. Varētu pat noticēt Zorbam, ka pasaule ir tāda, kā mēs uz to skatāmies, piebilstot – tas nekas, ja tā izrādās filma.