Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nikolass Haitners
Karaļa Džordža trakums, 1994
The Madness of King George, Nicholas Hytner
Sajukšana prātā ir populāra tēma kinematogrāfā, nerunājot nemaz par vēsturiskām peripetijām un britu monarhiem, un tad nu lūdzu. Vājprāta pārņemto Džordžu III dramaturga Alana Beneta lugā aktieris Naidžels Hotorns pirms filmas uzņemšanas veiksmīgi spēlējis uz skatuves. Pateicoties visvairāk šim talantīgajam aktierim, filmā traģiskie notikumi izskatās caurcaurēm cilvēcīgi, kas nozīmē – arī smieklīgi. Eifēmismu virāžas ir pagalam asprātīgas: galmā nav iedomājams runāt par karaļa urīnu (karaļa pods tiek padots ar tādu pašu bijību kā kronis), attiecībā uz Viņa Augstību netiek lietots vārds lunatic – vismaz līdz brīdim, kad parādās “lauku ārsts”, kura priekšā (tiesa, ne bez cīņas) karalis kļūs par pacientu. Aizraujošas ir arī Džordža un viņa uzticamās karalienes (vienmēr aristokrātiskā Helēna Mirena) attiecības. Viņam jāatlabst, tā vien liekas, visupirms viņas un tikai tad valsts dēļ, tāda politika. “Es vienmēr biju es pats, arī tad, kad biju slims. Es tikai biju aizmirsis, kā izskatīties pašam citu acīs,” beigās noteiks Džordžs. Saprāta pazīme acīmredzot ir pašcieņa un asprātība. Vismaz monarhiem.