Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oļegs Šiškins.
“Magu mijkrēslis: Georgijs Gurdžijevs un citi”
“Jauza”, “Eksmo”, Maskava, 2005
Sērija: “Ģēniji un ļaundari”
Kurš gan neatceras skandalozo franču grāmatu “Magu rīts”, kura vēl septiņdesmitajos gados cirkulēja apkārt rokrakstos un no kuras varēja uzzināt, ka svaigi ieņemtajā Berlīnē ielas bija pilnas beigtiem tibetiešiem vācu uniformās bez atšķirības zīmēm. Un, lūk, jau “Magu mijkrēslis”.
Lai gan “Mijkrēslis” mēģina ieviest kaut nelielu kārtību daudzajos “zinātāju” mājienos uz pārdabiskajiem notikumiem, Šambalas garīgo brālību un NLO, tas nebūt nav mazinājis autora paša tiekšanos pēc labi pārdodamajām “slepenajām zināšanām senajā mācībā”. Un tā mēs arī paliksim nezinām, vai Gurdžijeva pieminētais kņazs Ņižeradze, kurš “pamodās pēc nāves un saprata, ka ir zaudējis galveno savas dzīves instrumentu, savu ķermeni, un atminas visu, ko būtu varējis izdarīt, kamēr bija dzīvs”, ir Staļins, vai nav. Toties mēs izlasīsim daudz “dīvainu stāstu, ko es diezgan bieži atceros”. Un mēs beidzot uzzināsim, ka nekādi tie nebija tibetieši tajās Berlīnes ielās, bet paši īstākie kalmiki, kas tikai bija mēģinājuši izlikties par tibetiešiem.