Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Paolo Taviāni, Vitorio Taviāni
Cēzaram jāmirst, 2012
Cesare deve morire, Paolo Taviani, Vittorio Taviani
Kad Taviāni filma saņēma galveno balvu 2012. gada Berlīnes kino festivālā, kritiķi nepārstāja rakstīt, ka tā bijusi “pārāk konservatīva izvēle” un ka “brāļiem Taviāni pagodinājumu dzīvē nav trūcis”. Taču pati filma tikai pierādīja, ka savā cienījamajā vecumā abi itāļu klasiķi spējuši izveidot kārtējo izcilo darbu, šoreiz – par mākslas spēju radīt brīvības ilūziju cilvēkiem, kuri atrodas ieslodzījumā. Romas stingrā režīma cietums Rebibia kļūst par Šekspīra “Jūlija Cēzara” iestudējuma skatuvi ar pašiem cietumniekiem galvenajās lomās. Taviāni novēro, kā šie rupjie bezprincipu cilvēki pakāpeniski pārtop par traģiskajiem lugas tēlu avatāriem. Viņu pārrunas par Šekspīru, dramaturģijas dabu, kā arī nepārtrauktā samēģināšana pagalmā, dušā vai gaitenī kļūst par cietuma ikdienu, bet paši varoņi – par brīvības fantomu, kas izgaist līdz ar izrādes beigām. Tikai pēc beigu titriem aptvēru, ka tas viss ir bijis pa īstam – īsti mafiozi, mēģinājumi, pati izrāde un pat izcilais Kasijs arī ir uz mūžu ieslodzītais. Viņš noslēdz filmu ar vārdiem: “Kopš esmu iepazinis mākslu, šī cietuma kamera beidzot ir kļuvusi par cietumu.” Taviāni spēja savienot dokumentālo situāciju ar šekspīriskas kinodrāmas lielumu, domāju, bija spējusi maldināt daudzus.