Pāri Rīgai un laikam, un jūklim

Rīgas tautas glezniecības studiju audzēkņu gleznu izstāde “Rīgas laiks”

Rakstot par mākslu, bieži ilgojos, kaut varētu uz to paskatīties tā, it kā man būtu cita profesija. Atteikšanās no mākslas kritiķa priekšstatiem, aizspriedumiem un klišejām skatījumam varētu piešķirt tiešumu, svaigumu un naivumu. Laikam tāpēc jūsmoju par vernacular jeb dabisko fotogrāfiju, kuras autori, ja vispār zināmi, uzņēmuši attēlus ārpus profesionāļus saistošajām robežām.

Apskatot ikgadējo Rīgas tautas glezniecības stu­diju audzēkņu gleznu izstādi VEF Kultūras pils divos stāvos, -ismos radās sajukums. Blakus profesionālismam un naivismam iejaucās amatierisms, un kļuvu tramīga, vai tieksmē pēc tiešuma un dabiskuma skatījums nevar nonākt amatierismā. Bet amatierisms skan nelāgi, it kā runa būtu par cilvēkiem, kuri neprot darīt to, ko dara. Ja tā, tad mani var pie tiem pieskaitīt, jo ik reizi rakstu, neprazdama to darīt.

Tā sauktās formālās atšķirības ir skaidras tāpat – profesionāļi visu dara profesionāli, naivisti ne­­maz necenšas kaut ko izdarīt profesionāli, bet amatieri ļoti cenšas. Tādēļ nolēmu pievērsties darbu tematikai.

Šogad izstādi sauca “Rīgas laiks”. Tēma izstādes anotācijā saistīta ar Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, ar “grūtu izvēļu krustcelēm” un “dzīves stilu, liepziedu smaržu bulvāros, kafijas smaržu mazā kafejnīcā, bērnu smiekliem parkos, pilsētas dunoņu ikdienas straujajā skrējienā”. “Tie ir Rīgas nami, kas noraugās uz mums gan ar jūgenda centra iz­­smalcināti lepno stāju, gan ar nomaļu kautrīgo romantiku.” Arī gleznoti lielākoties bija nami – jūgenda centrs gan drusku mazāk, bet vairāk – romantiskās nomales un Vecrīgas ieliņas. Būvniecības jeb namu tēmā bija arī kas jauns – daži autori bija gleznojuši jauno Nacionālās bibliotēkas ēku un pāris – pat kādus Dienvidu tilta skatus. Par tilta gleznām īpaši nopriecājos, jo tās tomēr ieviesa kaut ko industriāli svaigu ierastajā tēmu lokā jūgends–nomales–vecpilsēta. Tomēr optimistiskā jauncelsmes noskaņa, kāda gandrīz neizbēgami piemīt tiltam, tāpat kā sentiments – vecpilsētai, prieku mazināja, jo uzreiz saistījās ar padomju mākslas jauncelsmes patosu, no kura, protams, gribas norobežoties, tāpat kā no pašas saistīšanās, jo vairāk biju cerējusi uz tiešumu un naivumu.

Gleznās bija kafejnīcas, parki, nami un ielas, bet mazāk – grūto izvēļu krustceļu, proti, kaut kā, kas ir pilsēta, bet ko nevar redzēt un aptaustīt. Tomēr ir daži piemēri, kad mākslinieki bija mēģinājuši, teiksim tā, attēlot kādus vispārīgākus priekšstatus. Tur bija “Laika upe”, “Mīļās Māras spēks”, “Dziesma Rīgai”, “Pacelties pāri” un citi brīnišķīgi darbi.

Rīgas Laiks pasniedza balvu studijas Ziemeļblāzma gleznotājai Tatjanai Stukanovai par gleznu “Pāri I”, kurā attēlots kaķis. Tomēr tas nav parasts kaķis, kaķis no Vecrīgas Kaķu nama, restorāna logo vai mēra kabineta. Šis kaķis gluži šagālīgi lido pār pilsētu, no kuras redzams tikai izplūdis kaktiņš ar maziem tornīšiem.

Nav ne jausmas, kas šai gleznā iepatikās Arnim Rītupam, bet manu uzmanību saistīja pat ne lidošana, bet kaķa šķirne vai drīzāk tas, ka tā ir nepārprotami noteikta un Latvijā ne pārāk izplatīta šķirne, – tur virs Rīgas lielā augstumā lido plikais Kanādas sfinkss. Gleznā “Pāri I” – ar seju pret skatītāju, “Pāri II” – ar pakausi.

Ejot prom no izstādes, -ismu sajukums bija vēl lielāks. Izlasīju anotāciju un nodomāju, ka citātu viņi izvēlējušies nepareizi. Šī nebija nekāda “Rīga, mana Rīga, Tevi mīlu es,/ Zelta bezdelīga, laimes šūpoles” (Aleksandrs Čaks), bet gan “.. Un krācošas atsperes izsistajās lūkās lokās mongoļu vējā/ Kā savvaļas kaķi, saspringuši lēcienam, un es klīstu ļoti klusos/ Pagalmos ar izdegušu skaņu, un visiem tiem stikla traukiem no bijušās ..” (Sergejs Timofejevs).