Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēters Pēters
Austriešu virtuves kultūrvēsture
Minhene: C.H. Beck, 2013
“Obligāti aizej uz Plahuta un pamēģini liellopa gaļas gabalu buljonā!” – piekodināja kāds mans draugs, kad stāstīju par to, ko Vīnē ēdu. Liellopa gaļas gabals saucas “Tafelspitz”, un tieši tas, nevis kāda tur Zahertorte vai Mocartkūgels vislabāk raksturos tipiska Vīnes restorāna virtuvi. Vārda nosaukums visdrīzāk nāk no austriešiem tik mīļā ķeizara Franča Jozefa I paraduma nosēsties galda galā, kur viņam ēdienu pasniedza pirmajam un kur viņš arī visātrāk ar to tika galā, bet nepaēdušie (kad ķeizars beidza ēst, nevienam vairs nebija tiesību turpināt) devušies uz Zahera viesnīcu, kur leģendārā Anna Zahere viņus paēdinājusi ar ēdienu, kas tad arī ieguvis nosaukumu Tafelspitz (“galda gals”), – no viegli vārīta liellopa virsastes gaļas gabala (arī Tafelspitz) kopā ar vārītiem dārzeņiem pagatavotu ēdienu. “Austriešu virtuves kultūrvēstures” lasīšana ir brīnišķīgs veids, kā pacensties atbildēt uz Vīnes kabarē dziedātāja Jozefa Hādera uzdotajiem galvenajiem vīniešu jautājumiem: “No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kas būs pusdienās?” Vērojot lielākoties pilnīgi neko neizsakošos nosaukumus austriešu restorāna ēdienkartē, es pievienotu vēl vienu jautājumu: “Un ko tas viss varētu nozīmēt?” Pētera Pētera grāmata ļauj noskaidrot gan to, kad Austrijā situsi “cūkas stunda”, gan to, ka šādi jautājumi mani pēkšņi sākuši dziļi interesēt.