Brīvības mašīna

“Nez kāpēc mērkaķi nāk prātā un viņu brīvais dzīves stils.”

Imants Ziedonis no “Trioletām”: intervijā Uldim Tīronam 2004. gada aprīlī

2023. bija vēl viens nemiera gads un trīsdesmitais Rīgas Laika gads, kad Rīgas Laiks atstāja savu cēlo nošķirtību un pamēģināja būt vairāk par sevi. Žurnāls radās kā vēlēšanās būt ātrākam nekā grāmata, kuras izdošanas ilgums vienmēr atstāj to kaut kur iepakaļ tobrīd pasaulē notiekošajam. Šogad Rīgas Laiks centās būt vēl ātrāks nekā žurnāls, kad ieņemtajā mmājā Elizabetes ielā 2 pacēla balsi, lai runātu ar katru viens pret vienu. Atmetot pagātnes laurus un cerības uz brīnumu nākotnē, laiks saspiedās līdz pašreizējam sarunas mirklim, kad “lode ir izšauta, bet vēl nav sasniegusi deniņus”. Gribētos domāt, ka tas arī ir mirklis, kurā Rīgas Laiks sasniedzis savu galējo individualizācijas un neatkārtojamības pakāpi, par ko – attiecībā uz cilvēku – runā Rītups sarunā ar Tīronu.

Katra cilvēka un katra žurnāla neatkārtojamība ir kaut kas, pie kā noved rīcība un izglītība, taču tāda, kas cenšas atbrīvot to, kas mācās, līdz šai ikvienā gadījumā atšķirīgajai individualizācijas pakāpei. Tādu izglītību sauc par brīvo (liberālo), un šis numurs lielā mērā veltīts vienam no šīs atbrīvojošās izglītības īstenotājiem – Jēkabam Kleinam, kurš vairākkārt ticis piesaukts mūsu žurnāla slejās. Atgādināšu, ka runa ir par gadījumu, kad Otrā pasaules kara laikā ASV Jūras spēki nolēma pārņemt Anapolisas Svētā Jāņa koledžas ēkas savām militārās akadēmijas vajadzībām un Jaša Kleins ieradās Vašingtonā pie Jūras spēku ministra. “Jums ir tieši minūte laika, lai paskaidrotu, kāpēc man nevajadzētu izmantot jūsu koledžas ēkas kara laikā,” teica ministrs. Jaša Kleins klusējot izņēma pīpi, piepildīja to ar tabaku, aizsmēķēja un pārliecinājās, ka tā labi velk. Tad piecēlās un devās uz durvīm. Pirms iziet ārā, viņš apstājās, pagriezās un teica: “Tāpēc, ka bez tā, ko dara Svētā Jāņa koledža, šī valsts nav vērta, lai to aizstāvētu no nacistiem.”

Latvijai vajadzētu būt lepnai par to, ka šis Jaša Kleins nāk no Liepājas, lai arī par notikumu jeb personību viņš izveidojas vācu Marburgā, kur piedalās cita “latvijieša”, rīdzinieka Nikolaja Hartmaņa, seminārā par Nīči. Kā raksta Raivis Bičevskis, tur klātesošo uzmanību piesaistījis “kāds jauns students, kurš pavisam trauslā, klusā un meitenīgā balsī izklāstīja pāris gudru lietu par Nīči”. “Tas bija Jēkabs Kleins, ar kuru vēlāk sadraudzējos un kurš ieguva starptautisku atzinību kā pētnieks sengrieķu filozofijas un matemātikas jomā,” piebilst Hanss Georgs Gadamers, kurš arī kopā ar citām spožām 20. gadsimta personībām tai laikā mācās Marburgā. Izšķirošā klātbūtne šajā individualizācijas kalvē gan ir Martinam Heidegeram, kura “tekstu lasīšanas veids un māka uzdot jautājumus” arī izrādās tas atbrīvojošais pavērsiens, ko pēc tam īstenos viņa skolnieki jau katrs savā veidā, arī Jaša Kleins Svētā Jāņa koledžā ASV. Jaša jeb Jēkabs Kleins, kura rakstu “Brīvās izglītības ideja” var lasīt šajā RL numurā, bija viens no spožākajiem Platona tekstu lasītājiem pasaulē, un tieši viņš, sekojot Sokratam, spēja atbrīvot zināšanas, kas slēpās viņa skolnieku neizglītotajās galvās, ikvienu no viņiem padarot par patstāvīgu un neatkārtojamu personību.

Man gribējās un gribas, lai arī Rīgas Laiks būtu tāda apziņas mašīna, kurā dzimst brīvi cilvēki.

“Un mežoņi, bet varbūt arī ne mežoņi, raudot līdzīgi ozola šalkām, bišu dūkšanai, viļņu šļakstiem, akmeņu klusēšanai un tuksneša ainavai, turot šķīvjus virs galvas, iznāca un nesteidzīgi nokāpa no virsotnēm uz mazskaitlīgo zemi.”¹

1 Aleksandrs Vvedenskis Eināra Pelša atdzejojumā.