Māksla, pērtiķis un kosmoss

Teikšu godīgi, no Rietumu mākslas vēstures lekcijām neko daudz neatceros. Protams, prātā stāv glīti sarindoti stili, jēdzieni un personvārdi, katrs ar atbilstošu gadsimta un provinces cedelīti, un, ja kāds ļaundaris mani pamodinātu nakts vidū un liktu atšķirt doriešu, joniešu un korintiešu kapiteli, gan jau es spētu, taču vienīgais, kas manā izpratnē šos objektus saista, ir laiks.

Vēstures izklāstam, kur notikumi loģiski seko cits citam, ir savas priekšrocības. Tas palīdz ieviest kārtību visnotaļ juceklīgā pasaules ainā. Taču, šādi spriežot, var iedzīvoties mānīgā priekšstatā, ka viss šajā jūklī nepārtraukti kļūst labāks, gudrāks, taisnīgāks un racionālāks. Antropologi uzskata, ka šāds apgaismības laikmeta priekšstats par cilvēces attīstību ir novecojis.

Prinstonas Padziļināto pētījumu institūta profesors Klifords Gērcs, ar kuru intervija lasāma šajā RL numurā, saka: “Mūsdienu antropologi “mežoņa” domāšanu vairs nepielīdzina bērna prātam un cilšu iekārtā dzīvojošu cilvēku vairs neuzskata par mūsu pirmatnējo senču fosilijām. Pētniekus, kuri savu darba mūžu pavadījuši starp tā sauktajiem “mežoņiem”, vienmēr pārsteidz efektivitāte, lietpratība un izmanība, ar kādu šie it kā primitīvie cilvēki organizē dzīvi nepakļāvīgā un bieži vien nelabvēlīgā vidē.”

Tas pats ar mākslu. Atliek atbrīvoties no priekšstatiem par ideju un stilu attīstību, kur joniešu kapitelis ir doriešu kapiteļa jaunā, uzlabotā versija un tā tālāk, un pēkšņi prātam paveras vesels lērums smalku pavedienu, kas kā zirnekļu tīmekļi saista visu, ko cilvēce jebkad radījusi, – un tad par primitīvākiem vai mazāk primitīviem darbiem vairs nevar būt ne runas. Domāšana un līdz ar to arī māksla ir publisks akts. Kad Gērca aprakstītie indiāņi dziedādami met gaisā ūdeni, viņi to dara ne tik daudz tādēļ, lai piesauktu lietu, bet tādēļ, lai pārliecinātos, kā tādējādi rodas kosmoss. To pašu var teikt gan par padomju hipijiem, kas līdz ar Borisu Grebenščikovu – vienu no šī numura varoņiem – studē “Daodedzin”, gan par 19. gadsimta franču dekadentiem, kas dzejas tēlos apraksta savus ētera tripus (par to Maika Džeja rakstā “Ētera sapņi gadsimta beigu Parīzē”). Nākas secināt, ka cilvēka prāts nevis attīsta aizvien labāku kultūru, bet iet ar to vienā solī, uzturot kosmosa kārtību.

To šajā RL numurā apliecina arī raksts “Gleznas vieta”, kurā, stāstīdams par savām regulārajām pastaigām pa Prado muzeju, spāņu rakstnieks Antonio Munjoss Molina raksta: “Muzejā es ieeju ar brīnuma, bet arī ar vieglu neuzticēšanās sajūtu. Prado, viens no pirmajiem muzejiem, ir tieši 200 gadus vecs – apmēram tikpat vecs kā vārds “māksla” tā sakralizētajā un tai pašā laikā ierobežotajā nozīmē, kādu mēs tam piešķiram. Visvecākie zināmie attēli turpretī tapuši pirms vairāk nekā 40 000 gadiem, varbūt pat vēl krietni agrāk, ja apstiprināsies pieņēmumi par dažu neandertāliešiem piedēvētu zīmējumu datējumu. Ja muzeju nebūtu, ja nebūtu tāda termina “mākslas vēsture”, tik un tā būtu Šovē alas savvaļas zirgi, Kiklādu salu galvas un statujas, inuītu vaļi, lāči un roņi, grebti valzirgu ilkņos.”

Un arī viss pārējais būtu. Tāpat kā attīstīta māksla visos laikos ir bijusi attīstīta māksla, tā arī neaptēsts primāts visos laikos ir bijis neaptēsts primāts. Jeb, kā saka jau minētais BG, atbildot uz jautājumu par attieksmi pret mūsdienu Krieviju: “Jā. Bet šai sliktajai attieksmei vienmēr bija jābūt sliktai. Krievi nekad nav bijuši citādi. Kad Hruščovs noāva kurpi un ANO klapēja pa tribīni – kas tas ir? Tas saucas pērtiķis. Tas saucas necivilizēts pērtiķis, kas plātās ar savu spēku.”