Metafizisko idiotu mācība

Vēl viena īpašība, ko Ukrainas cilvēki sāka demonstrēt jau pirmajā kara dienā, ir lieliska humora izjūta. Kopš Krievijas iebrukuma bija pagājušas tikai dažas stundas, bet pa internetu jau klīda tematiskas zobgalības. Kāds draugs no tās puses atsūtīja bildi: stāv krievu dziedātājs Josifs Kobzons ar mikrofonu rokās. Blakus milzīgiem burtiem rakstīts: “Krievu kareivi Hostomeļā, Harkivā, Sumos, Ščastjā, Mariupolē un citās Ukrainas pilsētās! Esi laipni gaidīts manos koncertos!” Man sākumā nepielēca, nebiju vēl atguvies no pirmā psiholoģiskā trieciena. Pagāja laiciņš, līdz attapos, ka zināmās aprindās iecienītais dziedātājs jau četrus gadus ir beigts.

Tas bija spēcīgs atgādinājums, ka šādā stāvoklī smiešanās ir ja ne priekšnosacījums domāšanai, tad katrā ziņā svarīga robežšķirtne, kuras vienā pusē valda bezpalīdzība un ciešanas, bet otrā – tas, ko, cerams, var dēvēt par spriestspēju. Īpaši svarīgi tas ir brīžos, kad apkārtējais idiotisms un absurds sasniedz galējas formas – tieši tādas, kādas Krievija mīl uzspiest ar varu. Zīmīgi, starp citu, ka Kremļa propagandai, cik nu pēdējā laikā gadījies to pavērot, piemīt nāvīgas nopietnības aura. “Ārējo ienaidnieku” izzobošana, saprotams, neizpaliek, taču no jebkādas pašironijas šīs jomas darboņi ir sevi atbrīvojuši. Kas lieku reizi dod iemeslu aizdomāties par sarežģīto humora dabu.

Jāprecizē, ka runa nav par jokošanu izklaides pēc; tas vēl ir jautājums, kurā brīdī humors kļuva par izklaides produktu. Runa ir par to smaidošo attieksmi pret dzīvi, ko literatūrā nevainojami iemieso Jaroslava Hašeka radītais krietnais kareivis Šveiks. Nav sagadīšanās, ka tieši viņš ir kļuvis par šī Rīgas Laika numura centrālo tēlu. Silvija Rihterova rakstā “Šveiks pret karu” trāpīgi definē to smieklu lomu, kas bija zināma Hašekam: “Mēs nespējam nesmieties, kad piepeši uzzinām patiesību, par kuru līdz šim esam bijuši sisti ar aklību. It īpaši, kad atklājam stulbumu, kas uzdodas par patiesību un labo.” Un šī smiešanās, viņa turpina, “ir nepastarpināta reakcija uz nepanesamu šoku. Tas, kurš par to neko nezina, smieklus var uzskatīt par skandaloziem, jūtīgs mākslinieks atpazīs, ka smiekli ir dvēseles terapija, ja vien viņš ir mākslas terapeits”.

Par smieklu dziedinošo spēku šajā RL numurā runā arī Andrejs Biļžo, karikatūrists un psihiatrs, kurš uz 90. gadu neprāta fona radīja tolaik slaveno Petroviča tēlu – apmēram tādu pašu “metafizisku idiotu”, kāds ir Šveiks. Atšķirība ir laikā un vietā. Petroviču viņš raksturo ar Aleksandra Kabakova citātu: “Psihiatram, kad viņš radīja šo golemu, acīmredzot pat prātā nevarēja ienākt, ko viņš laiž pasaulē. Petrovičs – tas nav zīmēts personāžs, pat ne leģendārs varonis un arī ne simbols. Viņš vienkārši ir visa Krievija, dižā un nožēlojamā, smieklīgā un briesmīgā, līdz sāpēm mūsu pašu un pretīga līdz asiņainiem vēmekļiem.”

Ne smieklīgi, ne dziedinoši tas, protams, vairs nav. Atskatīties uz arhetipu, kuru reiz iemiesoja Petrovičs, šodien ir drīzāk sāpīgi: tēls, kurš deviņdesmitajos ar maza bērna sajūsmu brīnījās par džintoniku bundžās un citiem Rietumu pasaules labumiem, nu sveic iespēju šo pasauli uzspridzināt vai – par ko nepagurst jokot ukraiņu internetā – rok ierakumus radioaktīvajās Čornobiļas smiltīs. Bet varbūt tieši tādēļ katrai vietai un laikmetam ir vajadzīgi savi metafiziskie idioti. Latviešu skatītājam tādus ceļ priekšā režisors Juris Poškus, ar kuru intervija lasāma šajā RL numurā. Vērts atsaukt atmiņā kaut vai Ērika un Daniela duetu filmā “Bet stunda nāk”. Līdzīgi kā Šveiks vai Buda, šie evaņģelizējošie puiši ar smaidu sejā peld pa likteņa straumi – un man neviļus gribas ņemt no viņiem piemēru. Poškus, kā zinādams, par to atgādina: “Atceries, kā Daniels, raujot naudas automātu, teica: “Dievs Tēvs, palīdzi man kļūt bagātam bez īpašām pūlēm.” Tur ir arī mācība.”