Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šķiet, nemaz ne tik senos laikos un ne tik tālās vietās cerība bija viens no svarīgiem sabiedriskās dzīves kustinātājiem: cerība uz civilizācijas progresu, tehnoloģiju attīstību, zināšanu pieaugumu, atbrīvošanos no verdzības, mežonīgās dabas pakļaušanu, tautu pašnoteikšanos, uzvaru pār komunismu, kapitālisma galu, mieru visā pasaulē, brīvu informācijas pieejamību, bada un analfabētisma izskaušanu, nevienlīdzības samazināšanu, diktatūru izzušanu, cilvēces vienotību. Tā vai citādi, bet cerība uz gaišāku nākotni, kurā kāds neapmierinošs cilvēku dzīves elements samazināsies vai izzudīs, pēdējos pārsimts gadus ir iedvesmojusi daudzus un kalpojusi par retorisku dzinējspēku izmaiņām publiskajā telpā no institucionālām reformām līdz revolūcijām. Pārsimts gadu nav ilgs laiks, turklāt nekas neliecina, ka arī pirms tam, senākos laikos, cerība uz būtisku cilvēka stāvokļa uzlabošanos būtu bijusi svarīgs politisko dzīvi veidojošs faktors. Šobrīd izskatās, ka vismaz Rietumu vai Ziemeļu civilizācija, ja ne visa pasaule arvien noteiktāk atgriežas situācijā, kurā cerība neko nenosaka, jo cerības ir izsmeltas, cerēt nav uz ko un cerību vietu aizņēmušas bailes, bažas, draudi un atmiņas. (Stāsta, ka nesenajā sarunā ar Džo Baidenu Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins atgādinājis ne tikai to, ka atšķirībā no amerikāņiem, kas radušies pavisam nesen, ķīniešu civilizācijai ir 5000 gadu, bet arī to, ka ķīnieši cēlušies no pūķiem.)
Pagājušā gadsimta nogalē Igors Šuvajevs bilda, ka gan optimisms, gan pesimisms ir vienlīdz mistiski skatījumi. Šī vārdu spēle, kas latīņu valodā sakņotos optimistus un pesimistus savienoja ar grieķu valodā sakņoto mistiku, man nesen, domājot par to, uz ko iespējams cerēt, ieguva jaunu nozīmi. Tā nu sanācis, ka ārpus izvērstām filozofiskām pārdomām sociālpsiholoģiskā līmenī pesimistisks skatījums tiek uzskatīts par patoloģiju, kurpretim optimistisks skats uz dzīvi izrādās nepieciešama veselīgas dzīves sastāvdaļa (Tīrons šajā numurā sarunājas ar diviem cilvēkiem – Leldi Stumbri un Adamu Mihņiku –, kuri sevi nekautrējas dēvēt par optimistiem). Taču, pirms optimisms un pesimisms nokļuva ikdienas valodā, tie vismaz 18. un 19. gadsimtā apzīmēja divas atšķirīgas izpratnes par pasauli, divas filozofiskas pieejas vai pat sistēmas: par optimismu sauca filozofisku pārliecību, ka šī ir vislabākā (optimus) no iespējamajām pasaulēm (to visizvērstāk pamato Leibnics “Teodicejā” un visspožāk izsmej Voltērs “Kandidā”), bet par pesimismu sauca filozofisku pārliecību, ka šī ir vissliktākā (pessimus) no iespējamajām pasaulēm. (Pirms Šopenhauera to, šķiet, burtiski neviens nesaka, taču attieksme, ka labāk ir nepiedzimt un, ja piedzimst, tad nomirt pēc iespējas drīzāk, ir pazīstama vismaz kopš Sofokla laikiem.) Vienkāršojot: par pesimismu sauca izvērsti pamatotu izpratni, ka dzīvot nav vērts un nebūt ir labāk nekā būt.
Viens ir skaidrs: ne zinātnes attīstība, ne vispārēja informācijas pieejamība, ne topošais mākslīgais intelekts nekad nevienam nesniegs atbildi uz jautājumu – būt vai nebūt. Iespējams, atbildei uz to nepietiek pat ar prātu. Es teiktu pat vairāk: jebkura noteikta, droša, skaidra atbilde uz šo jautājumu izriet no personīgas iegremdētības pasaules mistērijā, noslēpumā, kuru pagaršojušos Eleusīnas mistēriju dalībniekus sauca par mistiem. Noslēpuma skartie misti var atmest gan cerības, gan bailes, par dusmām nemaz nerunājot.