Neiespējamo eksperimentu laboratorija

Vidusskolā un pēc tam arī augstskolā mācīja (pieņemu, joprojām māca) literāra teksta interpretāciju sākt ar jautājumu: “Ko autors ar šo tekstu gribēja teikt?” Jau skolas laikā es neskaidri nojautu, ka ar šādu pieeju kaut kas nav kārtībā. Pirmkārt, literārs teksts pats par sevi ir izvērsts izteikums. Ja vien būtiskākais tajā nav ar nolūku apslēpts aiz mīklainu simbolu plīvura, tad kaut kāda papildu intence no autora puses it nemaz nav obligāta: pilnīgi pietiek ar visu, kas jau ir tekstā. Otrkārt, jautājumā ir viltīgi apslēpts pieņēmums, ka teksta formai vajadzētu būt atdalītai no satura: “gribēja pateikt, bet nepateica”, “uzrakstīja tā, bet pateica pavisam ko citu”.

Gistavs Flobērs, kurš šajā Rīgas Laika numurā figurē divās publikācijās – Bekas Rotfeldas esejā “Cilvēks stils”, veltītā rakstnieka vēstulēm, kā arī pašu vēstuļu izlasē –, noliek šo pieņēmumu uz lāpstiņām, apliecinādams, ne vien ka forma un saturs ir nedalāms veselums, bet arī ka rakstītais ir daļa no rakstītāja. Rotfelda: “Vēstulē Kolē Flobērs neatlaidīgi apgalvoja, ka esot izlēmis “nolikt vienā pusē savu dvēseli, ko esmu rezervējis Mākslai, un otrā pusē – ķermeni”. Patiesībā viņš mākslu un savas fiziskās izpausmes nespēja nošķirt, jo rakstīja ar savu ķermeni, ar savām karstajām asinīm. Literatūra bija sviedrējoša kā karš, kinētiska kā sekss, viņa vēstules sulo no ķermeņa šķidrumiem. Kad darbs veicas labi, “no manis strāvo kaut kas dziļš un kārs, kā dvēseles ejakulācija”; kad “Salambo” kaut kas sāk sanākt, Flobērs paziņo: “Man sākas erekcija.” “Es svīstu asinis,” viņš stāsta draugam, kad atrodas pašā kaujas ainas biežņā.”

Tas, ka dvēsele – visplašākajā nozīmē – un ķermenis ir speciāli “jānodala”, norāda, ka “nodalīšana” ir apzināta, mērķtiecīga darbība; stāvoklis, kad cilvēks ir tā sašķērēts divās daļās, nav ne pašsaprotams, ne dabisks. To pašu, tikai ne vairs literatūras, bet neirozinātnes valodā šajā RL numurā pauž neiroloģe Sandra Vestermane: “Es pieturos pie koncepta, ka dvēsele jebkurā gadījumā mājo smadzenēs. Zemapziņu funkcionāli varētu pielīdzināt intuīcijai. Tas viss notiek zemgarozas struktūrās, kuras sāk veidoties vēl pirms mūsu piedzimšanas. Līdz ar to tas, kas notiek ar mums vēl mātes vēderā, ietekmē mūsu smadzeņu un attiecīgi arī psihes un personības attīstību.”

Viena no skaistākajām valodas priekšrocībām pār īstenību ir tāda, ka valoda ir nesalīdzināmi elastīgāka. Vārdos, neatkāpjoties no valodas loģikas, var pateikt to, ko fiziskā realitāte un pat iztēles dabiskās robežas stingri aizliedz. Un tas savukārt atļauj literāru tekstu izmantot kā izziņas rīku – neiespējamu eksperimentu laboratoriju, kurā, ja vajag, dvēseli var atdalīt no miesas, padarīt mūžīgu un tamlīdzīgi. Daudz labāks ievadjautājums līdz ar to ir: “Ko autors caur šo tekstu mēģināja saprast?” Tieši to savā lieliskajā esejā (kādas ir visas viņa esejas) “Nemirstība” – tās tulkojums šajā RL numurā – dara Horhe Luiss Borhess: “.. ja tēvzeme izglābsies (un kāpēc lai tā neizglābtos?),” raksta viņš, “tad tajā būs arī kāda daļiņa mūsu nemirstības – vienalga, vai mūsu vārdus kāds atcerēsies vai ne. Tas nav svarīgi. Svarīgākais ir nemirstība, kas tiek sasniegta ar darbiem un atmiņām, kuras atstājam aiz sevis. Tas var būt kaut kas pavisam sīks un nenozīmīgs – piemēram, teiciens “es labāk redzu viņu ejam nekā nākam”. Nezinu, kurš šo frāzi izdomāja, taču ikreiz, kad to atkārtoju, es esmu viņš.”