Sig Sieg!

1971. gada 1. jūlijā The New York Review of Books publicēja pēdējo sarunu ar Igoru Stravinski. Tā gada martā iesāktā saruna palika nepabeigta, Stravinskis nomira 1971. gada 6. aprīlī. Man nezināmu iemeslu dēļ fragmentārās sarunas publikācijas sākumā atrodas epigrāfs: “Nenogalini, taču netiecies par katru cenu turēt pie dzīvības.” Epigrāfs ņemts no Liverpūlē dzimušā dzejnieka Artura Hjū Klafa (Clough) 1862. gadā, neilgi pēc viņa nāves 42 gadu vecumā, publicētā dzejoļa “Pēdējais dekalogs”. Dzejolī Klafs pievērsies visiem desmit baušļiem, bet nepieciešamību godāt vecākus papildinājis ar vārda “vecāki” skaidrojumu: “That is, all/ From whom advancement may befall.” Rindiņu izkārtojums ļauj par “vecākiem” uzskatīt visus (pieņemsim, “visus, ar kuriem dzīves laikā esi sastapies domās, vārdos un darbos”), īpaši izceļot tos, no kuriem kaut kas ir iegūts.

Turpinot šo domu, varētu jautāt: kā attiekties pret to, ka tu no kāda esi kaut ko guvis? Uz ieguvumu paraugoties plaši, vajadzētu pieņemt Helderlīna izcelto pateicību un atmiņas kopšanu kā vienīgo daudzmaz atbilstošo attieksmi pret visu un visiem, no kā kaut ko esi saņēmis apzināti vai neapzināti. Atslēgas vārdi te, protams, ir “apzināti vai neapzināti”.

Apzināšanās, kā nesen rādīja Krists Auznieks, Katrīna Neiburga un Evija Vēbere savā pagaidām tikai vienreiz, 2023. gada vasarā Cēsu koncertzālē, izskanējušajā operā “Awareness”, ir svarīga un grūta lieta. Žans Liks Godārs 91 gada vecumā 2022. gada septembrī pirms asistētās pašnāvības – dažādu slimību izraisītās dzīves kvalitātes krišanās un ar to saistītā noguruma dēļ – telefonā nofilmēja savu pēdējo video: Godāra vecišķais briļļotais tuvplāns smēķē cigāru un bez vārdiem kameras sejā pūš cigāra dūmus. Godāra pēdējo vārdu vietā publikai tika viņa pēdējie dūmi, vārdu vietā – pēdējais žests, pēdējā performance.

Kamēr rakstu, bijušajās Rīgas Laika redakcijas telpās jau piekto dienu uz dzīvības un nāves sliekšņa paliatīvajā aprūpē atrodas pusparalizētais “mīlestības, skaistuma un brīvības aģents”, kura draugi piecos kontinentos viņu sauca par Zīgu, Зиг, Sig, Sieg, Sig Zag, Siegfried un, iespējams, vēl daudzos citos vārdos. Filmu “Sansa” un “Riga (Take 1)” režisors, fotogrāfs, pianists, čellists un pasaules klaidonis virspusīgas slavas un digitālu pēdu vietā izvēlējās tuvas draudzības attiecības ar dažiem cilvēkiem visdažādākajās pasaules vietās. Daudzi no viņiem, paši to nezinot, kļuvuši par viņa daudzviet atstātā poētiskā mantojuma sargiem un glabātājiem. Zīgs, “my brother from another mother”, kā mēs mēdzam viens otru uzrunāt, dzīvo visā pasaulē, bet nomirt viņš, šķiet, apzināti vai neapzināti atbrauca uz Rīgu (par savas nedziedināmās slimības gaitu viņš, iespējams, zināja kopš 2024. gada februāra, kad ārsti viņam, visticamāk, pateica, ka atlikuši seši mēneši). To laikā Zīgs publicēja dzejoļu grāmatu, kuru personīgi nogādāja daudzus gadus nesatiktajai mātei un izdalīja draugiem. Kad nozīmētie seši mēneši bija pagājuši, Zīgs atbrauca uz Rīgu un ieplānoja septiņus koncertus Rīgā, Viļņā un Tallinā. No plānotajiem koncertiem viņš nospēlēja vienu.

Taču Zīgs nevaid miris.