Reinis Kaudzīte. "Domu izteikumi"

Reinis Kaudzīte.
Domu izteikumi
Cēsis: I/U apgāds Sarma, 2005

“Tā jau dažkārt pasaulē iet: Vāravs pavēl Mozus bērniņu iemest upē, viņa meita pavēl to atkal izvilkt no upes.” Es aforismus nekrāju ne kapu runām, ne apsveikumu kartēm, un, atvērdams Reiņa Kaudzītes “oriģināldomas”, vispirmām kārtam izklaidējos tai naivi tiešajā valodā, kuras vērtību nenosaka vis domu klātbūtne, bet gan laiks, kopš tā izskanējusi. “Dižā piebaldzēna” domu kopojumam vijas cauri vairāki nemieri: viens ir rūpes par skaistajām puķītēm,
ar kuru trauslumu tiek salīdzināts meitas tikums (“Noplūktai puķītei vītuši ziediņi”), bet citi lielākoties saistīti ar dzīves aiziešanu, kas īpašu vērienu iegūst domā, kurā tiek uzdots jautājums, kādēļ gan cilvēka krūtis pušķo tikpat krāšņi kā kapu. Tomēr Reiņa Kaudzītes domu izteikumos es mazāk sadzirdu vecā Zālamana melanholiju, vairāk kā Gunāra Cilinska prātniecisko balsi Gaitiņu Kaspara lomā: “Savas klusuciešanas es nekad neesmu nožēlojis, runāšanas gan.”