Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleida Asmane
Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās
Rīga: Zinātne, 2018
No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, un pēcvārdi – nevis viens, bet pieci (Deniss Hanovs, Mārtiņš Kaprāns, Kaspars Zellis, Gustavs Strenga, Ineta Lipša), it kā grāmata šajā valstī jau būtu apsūdzēta kādā noziegumā un tai būtu nepieciešami pieci advokāti –, nepārprotami tas nozīmē latviešu kolektīvās atmiņas pētnieku grupas manifestēšanos zem Aleidas Asmanes konceptuālā karoga. Tas ir karogs, zem kura arī es stāvu labprāt, ciktāl ir runa par zinātni un koncepcijām; ar to piemērošanu dzīvei ir daudz sarežģītāk, un autores pamācība latviešu lasītājam adresētajā grāmatas priekšvārdā, kurā viņa izsaka viedokli par latviešu sabiedrības nākotnes perspektīvām, arī ir konceptuāla vēlme. Cilvēki, kas “turpina domāt lepnuma un negoda kategorijās” un jūt “akūtas bailes vēlreiz zaudēt šīs patiešām jaunās kulturālās un politiskās pašnoteikšanās tiesības”, var grāmatā izsekot vācu memoriālās kultūras izveidei un zinātniskās paradigmas attīstībai, var apgūt jēdzienus un definīcijas, kas ļauj kolektīvo atmiņu un tās saturu aprakstīt analītiski un kritiski, un lietot pētniecību terapeitiskai pagātnes traumu pārvarēšanai. Bet, ja “jaunais īgnums” ir galvenokārt vācu intelektuāļu īgnums un bažas par to, vai ir labi, ka pagātnes noziegumu atzīšana un citādības demokrātiska pieņemšana kļuvusi par oficiālu valsts politiku, tad Latvijā īgnums ir kā ezis ar daudzām nekonkrēti vērstām adatām, un neviens no to virzieniem nav jauns. Zināmu īgnumu var saklausīt arī Asmanes konstatācijā, ka Sandras Kalnietes pienesums staļinisma noziegumu atzīšanas aktualizēšanā ir bijis skandalozs un kā tāds nav vis veicinājis, bet “izgaisinājis” šīs tēmas risināšanu, un “dubultās vēstures slogs politiskajā arēnā ir ieguvis ne tikai upuru konkurences, bet arī atmiņu cīņas formu”. Dzīvosim – domāsim.