Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Pjatigorskis
Filozofiskā proza. IV
Maskava: NLO, 2016
Raksturot Aleksandra Pjatigorska “filozofiskās prozas” 4.sējumu varētu, piemēram, ar klišeju “bagātīgi ilustrēts”: filozofa atraitne lietišķa izdevuma vietā radījusi grāmatu-kompozīciju ar asociatīvi atlasītām bildēm, intervijām, rakstiem un piezīmēm “uz malām” pašiem Pjatigorska tekstiem. Varbūt zeltītos vākos iesieto grāmatu varētu uzskatīt par tādu kā norādi tam, ka Pjatigorska veiktais– kā filozofijā, tā literatūrā, bet varbūt visvairāk sarunās– “vēlās pāri malām”, neļaujot viņu ierakstīt ne akadēmiskajā, ne neprofesionālajā sarakstā, vispār nekur ierakstīt. Viņš neatgādina nevienu citu, tikai pats sevi; no šī viedokļa viņš pats ir labākā ilustrācija šī sējuma vienojošajai tēmai– personība. Prozas ziņā tie ir Pjatigorska “stāsti-sapņi”, kā arī viņa dīvainais kinoscenārijs “Cilvēks ne kā citi (Jaunais Oidips)”. Dīvains tas ir filozofiskā nozīmē: kāds šveiciešu bagātnieks Švellenbeins jau vairākus mēnešus nevar aizmigt un saista to ar neziņu par to, kas noticis vienā viņa dzīves gadā apmēram 17 gadu vecumā; cenšoties šo mīklu atrisināt, viņš uzzina, ka ne vien precējies ar savu māti un nogalinājis savu tēvu, bet arī to, ka pats sev viņš nav notverams, jo “patiesais es” dzīvo pavisam citā īstenībā, ne tajā, kur izdarīts noziegums.