Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anna Kārsone
Ja ne, ziema. Sapfo fragmenti
Ņujorka: Random House, 2002
Pabiezajā grāmatā 355 lappuses veltītas Sapfo dzejai – oriģinālam grieķu valodas aioliešu dialektā atvēruma kreisajā pusē un atdzejojumam angļu valodas amerikāņu dialektā labajā pusē. Pārējās aptuveni 45 ir īss (Kārsonei netipiski) ievads, piezīmes, kas nereti lasās kā dzeja (Kārsonei tipiski), personu rādītājs (piemēram: “Abantida – sieviete, par kuru nekas nav zināms”, “Erots – visa erotiskā dievs” u.tml., kā arī daudzās (vismaz 10) Sapfo (iespējamās) “pavadones”) un pielikums ar vairākiem grieķu un romiešu autoritāšu citātiem, kur pieminēta Sapfo. Taču grāmatas lielum lielo daļu aizņem kvadrātiekavas (procentuāli to ir nesalīdzināmi vairāk nekā parasto iekavu manā tekstiņā). Kā paskaidro autore, “kvadrātiekavas norāda uz tukšu vietu iztēles piedzīvojumiem”. Atšķirībā no citiem Sapfo atdzejojumiem angliski (kopš 18. gadsimta tādu esot 450) Kārsone atsakās aizpildīt ar savām interpretācijām tukšās vietas papirusos, atzīmējot tās tikai ar ]. Daudzas lappuses grāmatā sastāv tikai no viena vai pāris vārdiem, kurus apņem kvadrātiekavu birums. “Man gribētos domāt, ka, jo vairāk es paeju malā, jo vairāk jūtama Sapfo,” Kārsone skaidro. Viņas Sapfo ir bez gadsimtu gaitā uzsmiņķētā grima – tieša, skaudra un noslēpumaina.