Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Antuāns Volodins
[Bardo vai ne Bardo]
Sanktpēterburga: Ivana Limbaha izdevniecība, 2017
Iespējams, izlasījušam: “Bija redzams, kā trīc viņas brīnišķīgais ķermenis,” – man nekavējoties vajadzēja aizvērt franciski rakstošā “posteksotiskā” autora Antuāna Volodina grāmatu, bet es, kā parasti, to neizdarīju – ar to pašu šļaugano cerību, ar kādu turpinu skatīties sliktas filmas, nespēdams noticēt, ka vienādi slikti būs līdz pat beigām. Iztēlojieties pamestu industriālu ainavu, pa kuru klīst pāris neizglītotu, taču pretenciozu jaunu cilvēku, filmējot dziļdomīgu, bezjēdzīgu kadru rindu, un jūs nokļūsit Volodina romānā, pa kuru klīst rinda slikti ieņemtu personāžu, piesedzoties ar Kalifornijā tapušām garīguma gudrībām un turpat sacerētu “Tibetiešu mirušo grāmatu” (Bardo thodol). Neliels ieguvums no romāniņa varētu būt kauns pašam par savu “neatreflektēto” interesi par nāvi, kurš varētu pasargāt no tās banālās garlaicības, kāda dveš no peļevinu plakanajiem priekšstatiem par Austrumu gudrībām: lūk, no tiem nespēj glābt pat cinisms un ironija, kas nepieciešami savijušies ar domāšanas mazspēju. Tomēr pēdējais grāmatas teikums – un man ir nospļauties, ka nav labi teikt priekšā, – manas cēlās dusmas nedaudz izkliedēja: “Visiem pārējiem tā ir tikai mūzika, kuru gribējās klausīties stundām, tāpēc ka tā ir ritmiska, tāpēc ka tā ir skaista un tāpēc ka mēs esam galēji vientuļi.” Es to izlasīju un aizvēru grāmatu, lai neatvērtu to vairs nemūžam.