Arkadijs un Boriss Strugacki "Hotelis "Pie bojāgājušā alpīnista""

Arkadijs un Boriss Strugacki

Hotelis Pie bojāgājušā alpīnista

Maskava: AST, 2019

Dieva dēļ, nejautājiet, kā es šeit un tagad nonācu līdz Strugacku detektīva lasīšanai, pie viena arī noskatoties 1979. gada filmu ar Uldi Pūcīti kriminālizmeklēšanas inspektora Petera Gļebska lomā. “Atļaujiet man iegrimt pagātnē”, kā romānā saka viesnīcas īpašnieks, “noliecis galvu un piespiedis dūri ar pudeļu attaisāmo pie kailās pieres”. Vispār, uz frāzēm Strugacki ir naski, pat ja arī mostas aizdomas, ka veiksmīgākos gadījumos viņi tās aizņēmušies, piemēram, no Dikensa: “Viņš bija acīmredzami un bezcerīgi beigts.” Galvenais varonis ir novecojošs, godīgs, iedzert mīlošs (tiesa, šajā prozā iedzert mīl visi) policists, kurš kādā brīdī sāk aplidot seksīgu hermafrodītisku pusaudzi, turpat blakus darbojas ļoti garš burvju mākslinieks un grozās aizdomīgi auksta skaistule; tai pašā naktī, kad viņa istabā atrod pārcilvēku Olafu ar otrādi apgrieztu galvu, viesnīcā ieveļas arī nosalis viesis Luarviks L. Luarviks, ar kuru inspektoram vēlāk izdodas apburošs dialogs: “Labi, lai paliek. Jūs esat ārzemnieks? – Ļoti. Lielā mērā. – Droši vien zviedrs? – Droši vien. Lielā mērā zviedrs.” Pavisam droši, ar dialogiem Strugackiem viss ir kārtībā. “Labi. Iesim! – Uz kurieni? – Pēc dzeramā.” Lai arī detektīvs diemžēl atrisinās fantastiskās literatūras žanrā, tomēr “ja jau cilvēka smadzenes to visu spēj iztēloties,” raksta Strugacki, “tātad tas kaut kur eksistē, jo citādi – kāpēc gan smadzenēm piemistu tāda spēja?”